Turaidas pilij - 810

Šogad aprit tieši 810 gadu kopš uzsākta Turaidas pils celtniecība. Pils neradās tukšā vietā – līdz tās celšanai apkārtējais novads bija jau ilgu laiku apdzīvots. Par to liecina  gan atsevišķi senāki savrupatradumi, gan vēlāk – jau dabā labi saskatāmi arheoloģiskie pieminekļi – seni kapu uzkalniņi un pilskalni.

Pats senākais zināmais artefakts   ir pie Krimuldā atrastais 4,4 cm garais nažveida priekšmets, kas izgatavots no krama. Tā vecums ap 9,5 tūkstošo gadu. Ap 7000 gadu sens varētu būt Krimuldas pusē atrastais kaula šķēpa gals.

Pašā Turaidas pilskalnā senākais atradums ap 3500 – 4000  gadu sens akmens kalts, kas gan uzskatāms par savrupatradumu un neliecina par tik senu pilskalna apdzīvotību. Šie atradumi  vairāk liecina par cilvēku īslaicīgu uzturēšanos mūsu novadā.

Pirms 2000 – 3000 gadiem šeit  cilvēki jau apmetās uz pastāvīgu dzīvi, par to liecina mūsu apvidū atrastie akmens cirvji. Uz šo laiku attiecināma arī pirmā tuvumā zināmā bronzas laikmeta apbedījuma vieta - Klintsdzirnavas un tajā atrastais, ap 2850. gadus senais, bronzas šķēpa uzgalis. Ap mūsu ēras sākumu Turaidas tuvumā, Gaujas krastos izveidoti pirmie apbedījumu uzkalniņi. Vienlaikus te pastāvējuši divi apbedījumu veidi – skeletkapi un ugunskapi, kas arī liecina par nepārtrauktu apdzīvotību.

Šajā laikā Gaujas lejtecē parādījās arī zemgaļiem raksturīgās kultūras izpausmes. Gaujas zemgaļi šeit uzturējās aptuveni līdz mūsu ēras 8.- 9.gs., tad apdzīvotība pārtrūka un apmēram 150 gadus nav konstatējamas gandrīz nekādas apdzīvotības liecības. Tad 9.-10.gs., domājams no Kurzemes, Daugavas lejastecē ieplūda somugru grupai piederīgie lībieši un jau no 10. gs. beigām un 11. gs. sākuma, ienāca arī Gaujas baseinā. Rezultātā Gaujas lībiešu apdzīvotais apgabals aizņēma ap 1000 kvadrātkilometru, blīvākā apdzīvotība bija tieši ap Turaidu un Krimuldu.

Pēc igauņu pētnieka E. Tenisona aprēķiniem 11.gs. šajā teritorijā vienlaicīgi varēja dzīvot ap 5-6 tūkstoši cilvēku. Tajā zināmi arī 13 pilskalni, no kuriem vairums attiecināmi uz Gaujas lībiešu periodu 11.-13. gs. Nozīmīgākie pilskalni te bija Sateseles pilskalns ar valdnieku Dabreli Gaujas kreisajā un Turaidas pilskalns ar Kaupo - labajā krastā. Teritorijas centrā - ap Turaidu un Krimuldu atrodas arī lielākās šī perioda lībiešu uzkalniņu kapu grupas.

Par notikumiem apkārtnē 12. gs. beigās un 13. gs. sākumā samērā plašu informāciju  sniedz Indriķa hronika. Ziņas par notikumiem pirms tās - vienīgi arheoloģiskie izrakumi.

Turaidas valdnieka Kaupo koka pils Indriķa hronikā atzīmēta kā “Kaupo lielā pils”, tas gan nedod pamatu apgalvot, ka viņam bijusi vēl kāda “mazā pils”. Kaupo,  acīmredzot, bijis pats ietekmīgākais un bagātākais  Gaujas labā krasta lībiešu valdnieks, kura īpašumā bija visvairāk zemes un bišu koku. Pārējie Indriķa hronikā minētie vietējie vecākie – Vesiķis, Ase, Anno no Gaujas labā krasta nebija tik ievērojami. Tomēr neliekas, ka viņi būtu kādā ziņā atkarīgi no Kaupo. Lai  izveidotos vasaļatkarība no viena valdnieka, bija jābūt  centralizētai valstij ar varu viena valdnieka rokās. Gaujas lībiešiem tādas valsts nebija, bija tikai valstiska veidojuma aizmetņi. Protams, šie vecākie uz savas radniecības, pazīšanās vai interešu pamata varēja vienoties kopīgiem, lielākiem pasākumiem – karagājieniem, aizsardzībai u.tml.

Pirmo reizi Turaidas pils Indriķa hronikā pieminēta 1191. gadā, kad te ieradās cisterciešu sludinātāji – brālis Teodorihs, kuram izdevās Kaupo pievērst kristīgajai ticībai  1203.gadā. Teodorihs viņu paņēma sev līdzi uz Romu, kur stādīja priekšā pašam pāvestam Inocentam III, kurš Kaupo uzņēmis ļoti laipni un vēl apdāvinājis ar 100 zelta feniņiem. Atgriezies Turaidā, Kaupo bija kļuvis par ļoti dedzīgu kristieti, bet nebija vairs neatkarīgs lībiešu valdnieks, tikai Rīgas bīskapa vasalis. Tādēļ lībieši viņu padzina no Turaidas pils un nopostīja viņa īpašumus.

1206. gadā Kaupo no Rīgas kopā ar krustnešiem devās pret savu pili, kur uzturējās viņa “radi un draugi”, ap 50 no pils aizstāvjiem tika nogalināti, bet pils nodedzināta. 1207. gadā, neskatoties uz to, ka Gaujas lībieši vēl nebija pakļauti, krustneši sadalīja viņu zemes. Gaujas kreisais krasts nonāca Zobenbrāļu Ordeņa rokās. Viņi tūlīt sāka celt savu mūra pili Siguldā. Gaujas labo krastu pārņēma Rīgas arhibīskaps un atjaunoja Kaupo pili – sākotnēji tādu pašu no koka. Tajā nu uzturējās kristītie lībieši un krustnešu garnizons - stopnieki (arbaleta strēlnieki).

1212. gadā, kad sākās t.s. Autīnes sacelšanās – vietējo lībiešu un latgaļu karš pret krustnešiem, kuri, lai dumpinieki pili neizmantotu savām vajadzībām, nocietinājumu nodedzināja. Pēc diviem gadiem, 1214. gadā, nodedzinātās pils vietā krustneši sāka būvēt savu mūra cietoksni. Indriķa hronika par to vēsta: “… pēc tam Racenburgas bīskaps Filips ar krustnešiem un fogtu Gerhardu devās uz Turaidu un bīskapam tur uzcēla kastellu, ko nosauca par Fredelandi, it kā par miera nesēju zemi”. (Indriķa hronika XVIII 3)

Sākotnēji nocietinājums neaizņēma mūsdienu platību, tikai kalna centrālo daļu. Pēc Turaidas pils 25 gadu ilgo arheoloģisko izrakumu vadītāja J. Graudoņa secinājumiem, vispirms uzcelta  pie R nogāzes nocietināta būve (iespējams minētā kastella). Tūlīt vai vienlaicīgi tika celts apkārtmūris, jo pils cēlājiem vajadzēja nodrošināties pret ārējiem ienaidniekiem, jo tikai pirms dažiem gadiem te iebruka gan lietuvieši, gan igauņi, gan arī apdraudēja neticīgie vietējie lībieši. Turklāt ziemā šajā ēkā bija jāuzturas garnizonam, kas varēja apsargāt iesākto jaunbūvi. Iespējams šie pirmie nocietinājumi Indriķa hronikā minēti kā “castellum” t.i. neliels cietoksnītis.

Tūlīt pēc tam, mazāk ticams, ka vienlaicīgi, celts galvenais pils tornis - kā neatkarīgs nocietinājums un pils aizstāvju pēdējā patvēruma vieta. Tornis būvēts lielā steigā, to norāda tā sienās iemūrētie skujkoku baļķi. Iespējams pat, ka tas pabeigts četru gadu laikā, jo 1218. gadā Indriķa hronikā pils jau dēvēta kā “castrum” t.i. spēcīgs nocietinājums.

Tas gan bija tikai pats sākums pirms 810  gadiem iesāktajai Turaidas mūra pils apbūvei - tā tika pārbūvēta un paplašināta, vislielāko apjomu sasniedzot 15.- 16. gadsimtā.

Sagatavoja Egils Jemeļjanovs TMR speciālists