Pirms 30 gadiem, 1994. gada 1. martā tika pieņemts viens no nozīmīgākajiem muzejrezervāta pastāvēšanas un attīstības dokumentiem, Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi Nr. 61 “Par īpaši aizsargājamo kultūras pieminekli – Turaidas muzejrezervātu”. Turaidas muzejrezervāts tika izsludināts par Īpaši aizsargājamo kultūras pieminekli, noteikts tā sastāvs, apstiprināta teritorija un nolikums.

 Muzejrezervāta izveide bija sen lolota ideja par Turaidas vēsturiskā centra saglabāšanu, kuru izdevās īstenot Atmodas un pārmaiņu laikā. 1988. gada 4. novembrī ar LPSR Ministru Padomes lēmumu Nr. 361, tika nodibināts Turaidas muzejrezervāts. Tas bija vēl padomju okupācijas režīma laiks. Taču pārmaiņas jau izpaudās daudzās dzīves nozarēs. Lēmums par muzejrezervāta izveidi tika pieņemts, LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja Viļņa Edvīna Breša vadītajā pirmajā valdības sēdē, kas iezīmējās ar plašām diskusijām par daudziem jautājumiem.

 Ar milzīgu entuziasmu tika uzsākta muzejrezervāta izveide. Valsts muzeja statuss, līdz ar to arī finansiālās iespējas ļāva izveidot spēcīgu komandu muzejrezervāta darbības uzsākšanai. Tika pārņemtas no bilances uz bilanci vairākas zinātniski pētnieciskās saimniecības “Krimulda” bijušās Turaidas muižas saimnieciskā centra  ēkas, atsevišķas ēkas tika nopirktas, pārņemta vēsturiskā centra zeme 43,8 ha platībā. Tika uzsākta Turaidas muižas dīķsaimniecības atjaunošana un muižas ēku paglābšana no sabrukšanas.

 Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sākās privatizācijas process un pirms pieciem gadiem izveidotais muzejrezervāts, 1993. gadā tika nostādīts izvēles priekšā, vai turpināt Turaidas vēsturiskā centra pieminekļu un vides kompleksu saglabāšanu un izpēti vai palikt tikai ar muzeja funkcijām un krājuma saglabāšanu kā tas bija Siguldas novadpētniecības muzeja laikā. Jautājums bija par to, vai 1985. gadā atklātajā un tautasdziesmām pieskandētajā Dainu kalnā stādīs kartupeļus vai būs iespēja saglabāt nākamajām paaudzēm vienu no senākajiem valstiskajiem veidojumiem – Turaidas vēsturisko centru ar kultūras pieminekļu kompleksiem. Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas pieņemtie normatīvie akti arī kultūras mantojuma saglabāšanas jomā tika mainīti vai tiem vairs nebija juridiska spēka.

 Pateicoties tam, ka arī Valsts vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija ( tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde) tika izveidota 1988. gadā un aktīvi iestājās par kultūras mantojuma aizsardzību, 1992. gada 12. februārī Latvijā tika pieņemts likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, kas ar papildinājumiem ir spēkā joprojām. 1993. gadā pamatojoties uz muzejrezervāta direktores iesniegumu Valsts prezidentam Guntim Ulmanim un saziņā ar mantojuma speciālistiem tika izdarīti grozījumi likumā un 1992. gada 2. februārī Saeima pieņēma un Valsts prezidents izsludināja izmaiņas likuma 16. pantā “Īpaši aizsargājamie kultūras pieminekļi”. Šajā likuma pantā tika noteikts, ka kultūras pieminekļu ansambļus un kompleksus, kuriem ir sevišķa vēsturiska, zinātniska vai mākslinieciska vērtība, ar Ministru kabineta lēmumu var izsludināt par kultūras pieminekļu rezervātiem, kas aizsargājami saskaņā ar nolikumu par katru no šiem rezervātiem. Nolikumus par kultūras pieminekļu rezervātiem apstiprina Ministru kabinets. Tas bija nozīmīgs solis, lai saglabātu šo unikālo kultūrvietu Turaidas vēsturisko centru valsts īpašumā.

 Ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.61 apstiprinātajā ” Īpaši aizsargājamā kultūras pieminekļa – Turaidas muzejrezervāta” nolikumā tika noteikts, ka muzejrezervātā ietilpst 11.- 20. gadsimta Turaidas vēsturiskā centra dabas un kultūras pieminekļi, kurus iedala četros kompleksos objektos – Turaidas pilskalns ar lībiešu koka pils pamatiem un Turaidas mūra pili ar priekšpils zonu, Turaidas Baznīckalns ar kapsētu un senu baznīcas celšanas vietu, Turaidas Rozes kapu, Turaidas baznīcu un ar valsts aizsargājamo dabas objektu – liepu, Turaidas muižas apbūves centrs ar seno priekšpils nocietinājumu – dīķu sistēmu, senā Gaujas lībiešu apmetnes vieta ar Tautasdziesmu parku. Tika noteikti muzejrezervāta pamatuzdevumi, individuālās aizsardzības zonu režīmu nepieciešamība, arī tiesības nodarboties ar uzņēmējdarbību likumā noteiktajā kārtībā u.c. Noteikumu pieņemšanas process bija sarežģīts, to atkārtoti skatīja Ministru kabinetā trīs reizes.

 Šajos 30 gados ir notikušas izmaiņas gan kultūras mantojuma saglabāšanas izpratnē, gan pētniecības darbā un aizsardzības sistēmas veidošanā, tāpat muzeja darba un ekspozīciju veidošanas aktualitātēs, bet pieņemtais dokuments bija tas, kas nodrošināja, ka Turaidas vēsturiskais centrs tika saglabāts un uz to balstās arī muzeja darbība šodien.

Īpaši aizsargājamajā kultūras piemineklī - Turaidas muzejrezervātā esošo pieminekļu daudzveidība, izpētes darbs kontekstā ar muzeja ekspozīcijām veido unikālu mantojuma vietu Eiropā, ko apliecināja arī 2022. gadā piešķirtā Eiropas mantojuma zīme.Eiropas Savienības Inovācijas, pētniecības, kultūras, izglītības un jaunatnes lietu komisāres Marijas Gabrielas apsveikumā Turaidas muzejrezervātam tika uzsvērts, ka Turaidas vēsturiskais centrs ir vieta, kas raksturo dažādu kultūru mijiedarbību un daudzpusīgu eiropeizācijas procesu tūkstoš gadu ilgā laika posmā. Tā ir vieta, kas Dziesmotajā revolūcijā pauda nevardarbīgo pretošanos, pārstāvot Eiropas vērtības – brīvību, demokrātiju, cilvēktiesības. Tā ir iekļauta Eiropas Savienības Eiropas kultūras mantojuma sarakstā, jo tai ir bijusi nozīmīga loma Eiropas vēsturē un kultūrā.  

Sagatavoja Anna Jurkāne, TMR vēsturniece