Cilvēku senās ēšanas paražas Latvijā šķiet labi zināmas, taču tajā pašā laikā tās ir miglā tītas. Katrs lasītājs noteikti varēs ātri noskaitīt produktus ko viņaprāt ēda “senais cilvēks”. Tomēr, jo jautājums paliek precīzāks, jo grūtāk uz to atbildēt: “Vai lībieši ēda vairāk cūkgaļu kā latgaļi? Vai lībieši 18.gs. ēda tikpat daudz zivju, kā viņu senči 11.gs.?” Cenšoties atbildēt uz šiem jautājumiem un saprast, ko tad īsti ēda Gaujas lībieši 11.–12.gs., Turaidas muzejrezervāts sadarbībā ar Tartu universitātes profesori Esteri Oras un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta galveno glabātāju Alisi Gunnarssoni veica Turaidas pilskalna un Pūteļu kapsētas keramikas materiāla lipīdu analīzes. Pētījums nopublicēts starptautiskā zinātniskā žurnālā Interdisciplinaria Archaeologica Natural Sciences in Archaeology (https://iansa.eu/papers/iansa-2024-01-gunnarsonne.pdf, 2023).

Saprast senās diētas var dažādos veidos, mūsu pētījumā kā piemērotākais veids tika izvēlētas vārāmo trauku ķīmiskās analīzes. Vēlajā dzelzs laikmetā lībieši ēdiena gatavošanai pamatā lietoja māla vārāmos podus. Vārīšanas laikā, trauku neglazētā māla virsma pakāpeniski piesūcās ar dažādo produktu taukiem. Traukiem atdziestot, taukvielas palika ieslēgti māla porās (3.att.).

Analīzes mērķis bija atrast - kādas taukvielas bija iesūkušās senajos traukos un līdz ar to ieraudzīt - kas šajos traukos reiz ticis gatavots.

Analizējamās trauku lauskas mēs atlasījām gan no Turaidas pilskalna, gan no netālajiem lībiešu apbedījumiem. Lai gan viduslaikos virs nodedzinātās Kaupo pils tika uzcelta mūra pils, otrpus tās mūriem (gar kalna malām) joprojām bija saglabājušās neskartas lībiešu koka māju paliekas. No šiem slāņiem paņemtās lauskas lietoja vietējie lībieši un tās nav piesārņojuši vēlākie viduslaiku atkritumi. Lībieši bija vienīgā vēlā dzelzs laikmeta kultūra Latvijas teritorijā, kas kopā ar citiem priekšmetiem, mirušajiem deva līdzi arī saimniecības traukus (4.att.).

Iepriekšējie pētījumi ir parādījuši, ka lībieši pirms trauku ievietošanas kapā lietoja tos ikdienas ēdiena gatavošanā. Turaidas pilskalnam tuvākie vēlā dzelzs laikmeta lībiešu apbedījumi atradās Pūteļu senkapos (3,3 km attālumā). Senākajās mums pieejamajās reģiona kartēs (1683. gads) redzams tiešs ceļš, kas savieno abas senvietas (2.att.).

Līdz ar to, mums bija iespēja apskatīt saistību starp traukā gatavotajiem ēdieniem, apbedīto cilvēku un mājsaimniecību, kurai apbedītais piederēja.

Mūsu pētījuma (GC-MS un GC-C-IRMS analīzes) rezultāti liecina, ka Gaujas lībiešu diētā dominēja trīs produktu grupas – ūdensdzīvnieki, zālēdāji un piens. Lai saprastu, kas šie bija par zālēdājiem, mēs iegūtos rezultātus salīdzinājām ar Turaidas pilskalnā atrastajiem dzīvnieku kauliem (tab.-6.att.).

Turaidā visvairāk atrasti liellopu, aitu/kazu un cūku kauli – un tikai viens no šiem lopiem nav zālēdājs. 

Visos Turaidas paraugos bija atrodamas ūdensdzīvnieku pēdas (biomarķieri). Mēs tās atradām vienādā apjomā gan piedegumos, gan iesūkušās pašos traukos - visticamāk ūdensdzīvnieki Turaidas traukos tika pagatavoti regulāri. Ņemot vērā, ka Turaida atrodas Gaujas upes krastos, mēs varam pieņemt, ka lībieši regulāri gatavoja zivju ēdienus.

Daudz retāk mēs atradām liecības par piena gatavošanu. Divi trauki no Pūteļu senkapiem, iespējams, reiz saturēja pienu. Par piena klātbūtni liecina GC-C-IRMS analīze, ko daudz vairāk ietekmē dažādu produktu sajaukšanās (5.att.). Taču, ņemot vērā to, ka Turaidā audzēja govis un kazas - sezonāli piens būtu bijis brīvi pieejams pārtikas produkts.

Saliekot kopā abas veiktās analīzes (GC-MS un GC-C-IRMS) mēs varam redzēt divas iespējas, kā šos produktus lībieši varētu būt kombinējuši savās maltītēs:

1.         saldūdens zivis gatavotas kopā vai pamīšus ar piena produktiem;

2.         saldūdens zivis gatavotas kopā vai pamīšus ar zālēdāju gaļu/taukiem.

Vienā no Pūteļu senkapu traukiem mēs atradām arī nelielas paliekas no Irbeņu ogām (Viburnum). Tās varētu būt nonākušas podos kā piedeva citiem ēdieniem. Taču, Pūteļu senkapu traukos mēs atradām salīdzinoši daudz ar ēdienu gatavošanu nesaistītu piejaukumu no apkārtējās vides. Līdz ar to nav izslēdzams, ka Irbeņu ogas ir tur nonākušas nejauši.

Pētījuma apraksta izskaņā jāiemin arī tie produkti, ko mūsu analīzes neatrada. Ļoti īpatnēji, ka neviens no paraugiem neuzrādīja visēdāju jeb cūku taukus. Dzīvnieku kaulu atradumi liecina, ka Turaidas iedzīvotāji audzēja un kāva cūkas. Iespējams, ka mums nav paveicies pareizo podiņu izvēlē, vai arī tauki vienkārši nav saglabājušies. Taču jāpatur prātā, ka cūkgaļa ir viens no produktiem, ko ir izdevīgāk žāvēt. Žāvētā veidā cūkgaļa tiktu vārīta retāk un īsāku laika periodu, līdz ar to tauki traukā uzsūktos mazākā apjomā.

Mums neizdevās atrast arī graudaugu paliekas podos. Lai gan citu zemju pētījumi ar šīm pašām analīzēm ir spējuši atrast graudaugus, līdzīgs graudaugu iztrūkums bija redzams arī Daugavas lībiešu trauku analīzēs. Protams, iespējams, ka konkrētajos traukos putras nav vārītas vai arī to pēdas ir laika gaitā izzudušas. Taču, apskatot Daugavas un Gaujas lībiešu analīzes kopā, šī atbilde īsti nav apmierinoša. Graudaugu loma ar olbaltumvielām bagātajā lībiešu uzturā ir jautājums, uz kuru patlaban mēs vēl nevaram atbildēt. Ņemot vērā straujo tehnoloģiju un analīžu veidu attīstību – viss vel ir priekšā.

Alise Gunnarssone, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta galvenā glabātāja