Pirms 185 gadiem Tērbatas (mūsdienās Tartu Igaunijā) universitātes profesors Fridrihs Krūze cara valdības uzdevumā inspicēja Baltijas guberņas arheoloģiskos pieminekļus. Viņš apmeklēja arī mūsu novadu, zīmēja senvietu plānus un atsevišķās vietās izdarīja  arī arheoloģiskos izrakumus.

Fr. Krūzes brauciens 1839. gadā notika lielā steigā – 4. jūnijā viņš apmeklēja Vildogu, 5. jūnijā –Turaidas pili un skicēja tās plānu (tiesa, visai neprecīzi), Gūtmaņa alu un Siguldas pili, kuru arī skicēja. Šajā pat dienā viņš vēl sadabūja senas monētas un izdarīja izrakumus kapu uzkalniņos (diemžēl nav tieši zināmas to atrašanās vietas).

Kubesele. Skats no R. No Fr. Krūzes grāmatas “Necrolivonica…”.Jau precīzāks Krimuldas senā centra plāns-baznīca, mācītājmuiža, Runtiņa upīte un ala. Plānā atzīmēts, tiesa ar jautājuma zīmi, arī FR. Krūzes atraktais iespējamais Kaupo kaps – “CauposGrab?”

6. jūnijā Fr. Krūze apmeklēja Krimuldas baznīcu un mācītājmāju, uzzīmēja šo senvietu un apkārtnes plānu, kā arī lika atrakt t.s. Kaupo kapu – iegarenu uzkalniņu ap 200 m uz DR no Krimuldas mācītājmuižas Runtiņa upītes labajā krastā.

Uzkalniņā, piecu pēdu (ap 1,5 m) dziļumā, esot atklājies ar oglēm un pelniem jaukts trūdzemes slānis. Nekādas citas iespējamā kapa norādes tur neesot atrastas. Tāda darba steiga un “produktivitāte” izskaidrojama ar to, ka 19. gs. arheoloģiskās pētniecības metodika vēl tikai attīstījās. Izrakumu galvenais mērķis bija vienkārši iegūt senlietas, tādēļ kapu uzkalniņu vidū tikai izraka bedres un savāca apbedītajiem līdzi dotos priekšmetus –bieži vien tikai pēc racēja ieskata labākos, atstājot bojātos vai mazsvarīgākos – trauku lauskas vai senlietu fragmentus. Tāpat reti tika veikta kaut cik precīza atradumu vietas fiksācija.

Dažus gadus vēlāk, 1842. gadā Fr. Krūze Tērbatā izdeva lielu, greznu grāmatu “Necrolivonica…”, kurā bija aprakstītas viņa apsekotās, pētītās un aprakstītās senlietas t.sk. no mūsu novada. Grāmatā ir daudz zīmējumu – senvietu skati, plāni, senlietas, turklāt daudzi no tiem ir krāsaini.

Fr. Krūzes monogrāfija bija pirmais apkopojošais 19. gs. pirmajā pusē Latvijas un Igaunijas teritorijā iegūtā arheoloģiskā materiāla izdevums. Diemžēl autors šajā darbā bija iespaidojies no vācbaltu apoloģētu aizspriedumiem.

To iespaidā autors uzskatīja, ka balti un somugri pirms vācu krustnešu ienākšanas atradušies uz tik zemas kultūras attīstības pakāpes, ka paši nebūtu spējīgi radīt tik tehniski sarežģītas rotaslietas un ieročus kā Aizkrauklē un citur atrastās. Viņš uzskatīja, ka kapulauki un nocietinājumi, kur šie priekšmeti atrasti, esot skandināviski –ģermāniski, tādēļ pie tiem atrastās senlietas arī esot varjagu – krievu izcelsmes. Šīs normāņu teritorijas dēļ Fr. Krūze jau tūlīt pēc grāmatas iznākšanas saņēma daudzu citu tā laika pētnieku kritiku. Pirmais un nopietnākais oponents bija J. Bērs, kurš, pamatojoties uz saviem izrakumiem Siguldas Saksukalnā un Aizkrauklē, secināja, ka gan kapulauki, gan atradumi tajos pieder vietējiem iedzīvotājiem.

Tomēr grāmatā redzami arī kvalitatīvi un precīzi senlietu zīmējumi. Senlietu  pielietošana gan vietām noteikta kļūdaini, tomēr precīzi ir to iegūšanas apstākļu un vietu apraksti. Tomēr grāmata, neskatoties uz minētajiem trūkumiem un neprecizitātēm, pati par sevi ir interesants vēsturisks izdevums, kas parāda izglītotās sabiedrības daļas uzskatus par mūsu senvēsturi pirms gandrīz 200 gadiem.

Fr. Krūze bija izveidojis plašu lībiešu senlietu kolekciju no savu izrakumu atradumiem. 1853. gadā, atgriežoties Vācijā, viņš kolekciju paņēma sev līdzi, Tartu universitātei atstājot vien dažus priekšmetus. Līdzīgi arī citas 19. gs. Latvijas teritorijā savākto senlietu kolekcijas diemžēl neatgriezeniski nokļuva ārzemēs.

Sagatavoja Egils Jemeļjanovs, TMR galvenais speciālists