Šā gada 7. maijā 150 gadu jubileja aprit latviešu valstsvīram Miķelim Valteram – Latvijas valstiskuma teorētiķim, pirmajam Latvijas iekšlietu ministram un diplomātam, vienam no Latvijas Satversmes izstrādātājiem.

Latvijas valstiskuma tēma ir viena no galvenajām   arī ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, kas izveidota Turaidas muižas Klaušinieku mājā. Ekspozīcija stāsta par apmēram 100 gadus garo vēsturisko procesu (1819 – 1918), kas noslēdzās ar neatkarīgās Latvijas valsts proklamēšanu. Šis ceļš nebija viegls un  taisns, tādēļ būtiska loma bija cilvēkiem, kuri ne tikai pirmie nosprauda mērķi uz Latvijas valstisko suverenitāti, bet arī konsekventi un nelokāmi uz to gāja. Miķelis Valters bija viens no viņiem.

24. aprīlī Turaidas muzejrezervāta Klaušinieku mājā notika domu apmaiņa  “Miķelis Valters un viņa izsapņotā valsts”. Savās atziņās dalījās vēsturnieki Dr. hist. Gints Apals un Dr. hist. Ainārs Lerhis (Latvijas Okupācijas muzejs), kā arī Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske. Sarunu vadīja Dr. hist. Guntis Zemītis (Turaidas muzejrezervāts). Pasākumā piedalījās Siguldas Valsts ģimnāzijas 11. (sociālā novirziena) klases skolnieki skolotājas Ineses Bergas vadībā, kā arī muzeja darbinieki un citi interesenti.

Sarunas dalībnieki bija vienisprātis, ka Miķelis Valters bija sava ceļa gājējs kā politikā, tā dzīvē – unikāla personība, kuras domāšanas veids  nepalika seklos, dogmatiskos ietvaros. Edgars Ceske pakavējās pie viņa dzīves pirmajiem divdesmit pieciem gadiem. M. Valters citu latviešu politiķu vidū bija izņēmums jau savas izcelsmes dēļ – viņa ģimene nāca no vienkāršajiem iedzīvotāju slāņiem, ostas strādniekiem. Gints Apals piebilda, ka Valtera iesaistīšanās Jaunās strāvas un sociālistu kustībā bija loģiska; viņš uzsvēra arī, ka Valters nekad nav bijis marksists, jo uzskatīja, ka marksisma teorija noved pie diktatūras un apspiež personisko brīvību. E. Ceske savukārt akcentēja domu, ka Valtera  brīvības izpratnē atskaites punkts bija   indivīda brīvība, kas tālāk loģiski rezultējās prasībā pēc pašnoteikšanās tiesībām nekrievu tautām (rakstā “Patvaldību nost,  Krieviju nost!” 1903. gadā Latviešu sociālistu savienības (LSS) izdotajā žurnālā “Proletariets”, kas iznāca Šveicē.  (Tajā pašā žurnālā M. Valters izsaucās: “Krievija nav valsts, bet tikai vergu bars!”)

Prasību pēc autonomas Latvijas demokrātiskas Krievijas sastāvā LSS paturēja arī 1905. gada revolūcijas laikā, būdama radikāla arī tādā ziņā, ka tai vienīgajai politisko prasību paketē bija agrārā programma un īpaši izdalīta sadaļa “Cilvēka tiesības”. Diemžēl, LSS tomēr palika mazskaitlīga organizācija, bez redzamas ietekmes masās, ko nevar teikt par partiju ar līdzīgu nosaukumu – Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (saīsināti LSDSP), vēlāk – Latvijas Sociāldemokrātija (LSD), kuras marksistiskais spārns P. Stučkas vadībā uzticīgi sekoja Krievijas sociāldemokrātijas ļeņiniskajam virzienam (lieliniekiem jeb boļševikiem).

Ainārs Lerhis savā ziņojumā pievērsās galvenokārt Miķeļa Valtera diplomātiskajai darbībai jau pēc Latvijas Republikas izveidošanās, kā arī  pēc tās okupācijas 1940. gadā. Viņš M. Valteru novērtēja kā cilvēku ar spožu eiropeisku izglītību, teicamu Rietumu pasaules pazinēju un poliglotu. Valters  pratis prefekti sarunāties vācu, krievu, franču, itāļu, zviedru, daļēji arī angļu valodās. Viņš bija viens no tuvākajiem Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica palīgiem, gādājot par Latvijas atzīšanu de iure. Valters atradās Latvijas delegācijas sastāvā arī 1926. gada janvārī Parīzē, kad Antantes lielvalstu Augstākā padome juridiski atzina jauno valsti. 1922. gadā M. Valters iesniedza Tautu Savienības padomei vairākas vēstules, kurās atspēkoja nepareizo informāciju par nacionālo minoritāšu stāvokli Latvijā; 1925. gadā viņš organizēja Z. Meierovica oficiālo vizīti Francijā, pievēršot lielu uzmanību arī latviešu kultūras popularizēšanai.

No 1934. gada M. Valters bija ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs vairākās Eiropas valstīs – Polijā, Rumānijā, Ungārijā, no 1938. līdz 1940. gadam – Beļģijā un Luksemburgā. Lai arī kā diplomātam viņam nebija tiesību apspriest, vēl jo mazāk –   valdības ārpolitisko kursu, viņš tomēr to darīja privātās vēstulēs Valsts prezidentam K. Ulmanim un ārlietu ministram V. Munteram. Latvijas diplomātijas visdziļākā kļūme un neveiksme, pēc M. Valtera domām, bija neitralitātes politika un norobežošanās no Francijas un Lielbritānijas; viņš kritiski vērtēja Latvijas neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, bet jo īpaši – ar PSRS, ko atzina par nebrīvu un uzspiestu.

Pēc Latvijas okupācijas M. Valters nokļuva neitrālajā Šveicē. No 1943. gada oktobra līdz 1944. gada novembrim viņš Ženēvā izdeva nelielu žurnālu “Latvju domas”. Vienā no pirmajiem tā numuriem bija publicēta viņa un vēl pāris latviešu diplomātu 1943. gada 17. oktobra vēstule Lielbritānijas ārlietu ministram sakarā ar Maskavā gaidāmo Lielbritānijas –  ASV – PSRS ārlietu ministru konferenci. Tā beidzās ar vārdiem “. Latvju tauta paliek cieta lēmumā turpināt cīņu visiem līdzekļiem [..] lai atbrīvotu savu zemi no svešinieku okupācijas”. Līdzīgu vēstuli viņi nosūtīja arī ASV valsts sekretāram, kā arī telegrammas ASV valsts prezidentam  F. D. Rūzveltam un Lielbritānijas premjerministram V. Čērčilam.

Pēc Otrā pasaules kara M. Valters nesekmīgi mēģināja atjaunot Latvijas sūtniecību Beļģijā, visādiem līdzekļiem mēģināja apelēt pie brīvās pasaules sabiedrības un starptautiskajām organizācijām, cenzdamies pievērst uzmanību okupēto Baltijas valstu jautājumam.

Nodzīvojis garu mūžu, Miķelis Valters mira Nicā (Francijā) 1968. gada 27. martā. 2009. gada 21. maijā LR Iekšlietu ministrija rīkoja M. Valtera 135. dzimšanas dienas atceres pasākumu, svinīgi tika atklāta M. Valtera piemiņas plāksne. 2020. gada 23. septembrī M. Valtera pīšļi  tika pārapbedīti Pirmajos Meža kapos Rīgā. Tādējādi tika izpildīta viņa pēdējā vēlēšanās – atdusēties dzimtajā zemē.

Sarunas dalībnieki vienojās atziņā – Miķelis Valters bija liela, daudzpusīga, bet arī neordināra un laikabiedru neviennozīmīgi  vērtēta personība. Tomēr viņu var pieskaitīt pie neatkarīgās Latvijas pirmajiem celmlaužiem. Vēsturniece Sarma Boge, pievienojoties latviešu sociāldemokrātu līderim Fēliksam Cielēnam, nosauc Miķeli Valteru par Latvijas valstiskuma idejas jeb nacionālā valstiskuma iedibinātāju.

Sagatavoja Edgars Ceske, TMR speciālists