Stāsts par Turaidas Rozi

Stāsts par Turaidas Rozi ir svarīga mūsu kultūras mantojuma daļa, – tas saņemts mantojumā no pagātnes un  ir cilvēcisko vērtību atspoguļotājs. Leģenda par sievietes varonību, drosmi, skaistumu, cildenumu un lepnumu ir tas, ar ko vēlamies identificēties, lai kļūtu labāki. Mēs uzturam leģendu dzīvu, jo tā palīdz dzīvot mums, saglabājot ticību, ka ikvienam ir iespēja pacelties līdz varonībai.

Notikumi risinās 17. gadsimta sākumā – Poļu-zviedru kara laikā Turaidā. Ja pratīsim iejusties stāstā, iespējams, labāk spēsim saprast arī šodienas pasauli.

 Kara tēma  ir saistīta ar daudziem aspektiem – tas ir stāsts par karavīriem un vietējiem iedzīvotājiem, par nogalināšanu un pakļaušanu, kara cēloņiem un sekām, labo un ļauno, dzīvību un nāvi, drosmi un sievietes tiesībām izdarīt savu izvēli. Sievietes dzīvības un goda vērtība saskaņā ar 14.–17. gadsimta baltu tautu parašu tiesībām bijusi augsta, – par sievietes nogalināšanu un izvarošanu paredzēts augstākais soda mērs pakarot vai nocērtot galvu, – tātad ne tikai sievietes dzīvība, bet arī gods miera laikā ticis vērtēts augstu.

Stāsts par jaunavu Maiju Greifu –Turaidas Rozi cieši saistīts ar vidi, kurā risinājušies senie pagātnes notikumi – piemiņas vieta atrodas senas kapsētas malā, kurā no 13.gadsimta līdz 1772.gadam  apglabāti vietējie iedzīvotāji. Laikam ritot, 20.gadsimta sākumā bijušās kapsētas malā ir izcelta apbedījuma vieta, ko iezīmē veca liepa, tai 1922.gadā  piestiprināta plāksne ar uzrakstu „Še dus Turaidas Roze”. Ļaužu nostāstos minēts, ka kādreiz līdzās kuplajai, daudzžuburainajai liepai atradies marmora krusts ar uzrakstu: „Mīlestība stiprāka par nāvi un gods augstāks par visu”, vēlākajos gados turpinājusies cilvēku un vietas mijiedarbība – tā vairākkārt labiekārtota, tautas apziņā izveidojoties par svētvietu. Kādā folklorizētā leģendas pārstāstā teikts, ka Siguldas pils dārznieks Viktors uz savas mīļotās kapa uzstādījis baltu rozi, kas no Maijas asinīm kļuvusi sarkana. Rozes kā skaistuma un ideāla simbols Baznīckalnā tiek stādītas arī mūsdienās, un Maijas dienā katru gadu tradicionāli tiek svinēti Rožu svētki.

Leģenda par Maiju – Turaidas Rozi

Cauri gadsimtiem, – mērim, kariem un ugunsgrēkiem tautas atmiņā ir saglabājies stāsts par Turaidas meiteni Maiju. Leģendas pamatā ir  patiesi notikumi, kas Turaidas apkārtnē risinājušies pirms vairāk nekā 420 gadiem. Pārbūvējot Rīgas pils pagrabus, zem gruvešiem tika uzieti seni dokumenti – Vidzemes tiesas arhīvs. 1848. gadā Vidzemes pilstiesas asesors Magnuss fon Wolfelds izdevis 3 sējumu biezu grāmatu par Baltijas sodu lietām un šajā krājumā ievietojis akti par slepkavību Turaidas pilsnovadā. Notikumiem, kas ilgu laiku  uzskatīti par leģendu, ticis iegūts rakstisks apliecinājums.

Īss laikmeta fona raksturojums, kurā risinās notikumi: 16. gadsimta beigās, 17.gadsimta sākumā Vidzemē noris postoša karadarbība, ko dēvē par Poļu-zviedru karu (1600-1629). Kaujas notiek arī pie Turaidas. Abu valstu armijas vairākkārtīgi pārstaigā Turaidas novadu un kara postījumi ir milzīgi. Šajā laikā cilvēku ticība brīnumiem un maģijai ir ļoti liela. Sievietes sociālais statuss ir pakārtots vīrietim, – tās ir pakļautas aizbildniecībai –  laulībām nepieciešama vecāku vai aizbildņu piekrišana.

1601.gada pavasarī zviedru karapulki ieņēmuši Turaidas pili, un tajā sākuši dzīres, –   neviens nelicies zinis par kaujas laukā kritušajiem un smagi ievainotajiem,  tikai vecais Turaidas pils rakstvedis Greifs naktī viens pats devies asinīm slacītajā ielejā lūkot, vai kādam nevajag palīdzību. Gaišajā mēnesnīcā vecais vīrs starp kritušajiem cīnītājiem izdzirdis kādu raudam – tur gulējusi mirusi skaista kundze, kura ar vienu roku apkampusi nonāvētu bruņinieku un ar otru – mazu, raudošu bērnu. Vecais Greifs aiznesis bārenīti mājās un apņēmies to izaudzināt, pieņemot par audžumeitu. Tā kā tas noticis maijā, Greifi meitiņu nosaukuši par Maiju. Gājuši gadi, un Maija izaugusi par daiļu jaunavu, – viņas skaistuma un tikuma dēļ ļaudis Maiju nosaukuši par Turaidas Rozi.

Tajos laikos jauni amatnieki ceļojuši pa pasauli – jauns vīrietis Viktors Heils no Vāczemes ieradies Livonijā, un pie Siguldas pilskunga salīdzis par dārznieka mācekli. Drīz viņš iepazinies ar Maiju – Turaidas Rozi un abu jauniešu sirdīs iedegusies mīlestība. Greifs sniedzis laulībām nepieciešamo piekrišanu. Vakaros abi jaunieši satikušies pusceļā starp Siguldas un Turaidas pili – Gūtmaņa alā. 1620. gada augustā bijušas ieplānotas kāzas.

Tajā laikā Turaidas pilī dienējuši divi poļu armijas dezertieri – karakalpi Ādams Jakubovskis un Pēteris Skudrītis. Jakubovskis ieraudzījis Maiju un kaislīgi viņā iemīlējies, taču meitene viņa uzmanības apliecinājumus noraidījusi. Tas Jakubovski saniknojis, un viņš nolēmis Maiju iegūt ar varu, izdomājot velnišķīgu plānu – uzrakstījis zīmīti (it kā no Viktora) un aizvilinājis Maiju uz ierasto tikšanās vietu Gūtmaņa alā. Maija atnākusi un sapratusi, ka ir ar viltu atmānīta šurp un piekrāpta. Meitenei ap kaklu bijis līgavaiņa Viktora Heila dāvināts sarkans zīda lakatiņš. Viņa teikusi Jakubovskim, ka šim lakatiņam piemīt burvju spēks – tā nēsātājs tiekot pasargāts no zobena cirtieniem, un aicinājusi to pārbaudīt. Šajā laikā cilvēki ticējuši dažādām burvestībām. Māņticības un alkatības pārņemtais Jakubovskis noticējis stāstam par burvju lakatu – sākumā vilcinājies,  bet tad cirtis no visa spēka, un meitene saļimusi bez dzīvības pie viņa kājām.  Maija nolēmusi labāk mirt, nekā tikt piesmietai. Pēc notikušā Jakubovskis nobijies, ieskrējis mežā un pakāries sava zobena siksnā.

Pievakarē Viktors Heils atradis Maiju Gūtmaņa alā nogalinātu, un izmisis steidzies uz Turaidas pili pēc palīdzības, tikmēr cilvēki pie alas atraduši Viktora dārznieka cirvīti, tādēļ  tiesnesis nolēmis, ka slepkava ir Viktors Heils. Tiesa notikusi Turaidas pilī, – Viktoru Heilu gribējuši  notiesāt par slepkavību. Notikumu gaitu mainījis karakalps Pēteris Skudrītis, kurš ieradies tiesā un izstāstījis patiesību. Viktors ticis attaisnots, bet Maiju apglabājuši Turaidas Baznīckalnā, krustā liekot uzrakstu "Mīla stiprāka par nāvi". Tā paša gada vēlā rudenī Viktors Heils devies  atpakaļ uz savu dzimteni Vāciju, ņemdams līdzi sauju smilšu no savas līgavas –Turaidas Rozes kapa.

Ja pratīsim iejusties stāstā, iespējams, labāk spēsim saprast arī šodienas pasauli.

Sagatavoja Sandra Ķirule,TMR Izglītojošā darba un komunikācijas nodaļas pasākumu organizatore