Siguldas Jauno pili, bijušās Ordeņa viduslaiku pils ārējās priekšpils teritorijā, no 1878. –1881. gadam uzcēla pēc kņazu Kropotkinu ierosmes. Tā celta kādas senākas ēkas vietā. 1917. gadā augustā Kropotkiniem karadarbības dēļ nācās evakuēties uz Krieviju. Kad 1918. gadā jau vācu okupācijas laikā viņi atgriezās, pils bija izdemolēta – tā bija bez durvīm, logiem un telpu iekārtojuma.

Arī vairākus tūkstošus sējumu lielā, vērtīgā bibliotēka bija gājusi bojā. Pat grīdas parkets vietām bija izlauzts, jo kara beigu daļā jau  demoralizētās Krievijas 12. armijas zaldāti, kas tolaik uzturējās pilī, to izmantojuši vārot “čaju” t.i. tēju.

1920. gadā Siguldas pils un muižas pēdējais īpašnieks, kņazs Nikolajs Kropotkins emigrēja uz Franciju, Siguldas pili un muižu nacionalizēja.

Pēc Agrārās reformas 1922. gadā, muižas centra ēkas un Jauno pili ieguva Latvijas Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība. Pils bija nelietojamā stāvoklī, pirmie gadi pagāja to savedot daudz maz pieņemamā kārtībā. Lielākie labiekārtošanas darbi pilī tika veikti 1932. gadā. 

Tad, tieši pirms 90 gadiem, 1934. gadā pils nonāca Latvijas Preses biedrības īpašumā, kas 1936. un 1937. gadā veica vērienīgu pils pārbūvi. Kāpnes uz otro stāvu, kuras vecajā ēkā aizņēma nesamērīgi daudz vietas, ietilpināja astoņstūrainajā tornī, kurš savukārt ieguva jaunu augšstāvu – tika paaugstināts par 4,5 metriem, augšdaļā izveidojot skatu laukumu. Pirmajā stāvā tika izveidota zāle 200 personām ar skatuvi, kuru noformēja mākslinieks N. Strunke. Blakus tai tapa ēdamzāle ar ozolkoka paneļiem, tās vienā galā bija V. Vasariņa veidots kamīns, pretējā pusē – N. Strunkes panno “Azaids”. Pils ziemeļu galā tika ierīkota telefonu centrāle, bet dienvidu pusē – bibliotēka un lasītava – tajā sienu greznoja P. Ozoliņa glezna “Septiņas mūzas”.

Otrajā stāvā – plaša priekštelpa, kas veidota ar kolonu un pilastru kārtojumu. No priekštelpas varēja nokļūt atpūtas telpā, kam abas sānu sienas sedza mākslinieka K. Sūniņa gleznojumi. No šīs telpas izbūvēta izeja uz balkonu Siguldas Ordeņpils pusē.

Otrajā stāvā atradās 12 numuri no kuriem otrajā  bija ar divām istabām, priekštelpu un visām labierīcībām. Pārējie – vienistabas numuri, visos bija telefons un radio.

Vēl pilī atradās virtuve, trauku mazgātava, pārtikas noliktava, maizes ceptuve, veļas mazgātava un centrālās apkures telpa, kas ar siltu ūdeni apgādāja gan pili, gan apkārtējās ēkas. Visus šos darbus veica Latvijas Preses biedrība sadarbībā ar Siguldas pilsētas valdi. Pils pārbūve tika veikta pēc arhitekta A. Birkhāna plāna viņa paša vadībā. Darbu izpildītājs bija H. Liepiņš, kurš cēlis arī Ķemeru viesnīcu. Pārbūves rezultātā pils ieguva greznu nacionālā stila interjeru. Bez jau minētajiem māksliniekiem pils pārbūves un izdaiļošanas darbos piedalījās vēl daudzi citi – gan mākslinieki, gan Mākslas akadēmijas audzēkņi un amata meistari.

Arī pils apkārtne tika labiekārtota, padarot to apmeklētājiem ērtāku – izbūvēta terase uz senās pils pusi, pārveidota noeja uz pilsdrupām, tā izgreznota  ar skulptūrām, sastādīti košumaugi u.c.

Bijušās muižas saimniecības ēkas arī piedzīvoja izmaiņas – tajās ierīkoja tūristu mītnes, pils darbinieku dzīvokļus un saimniecības telpas. Pils pārbūve izmaksāja – 155431 Ls, saimniecības ēku – 260000 Ls, inventāra iegāde – 131298 Ls.

Pēc padomju okupācijas 1940. gadā pils ēka tika nacionalizēta, 2. pasaules kara laikā, 1944. gadā tajā tika ierīkots vācu armiju grupas “NORD”  štābs. Pēc kara un otrreizējās padomju okupācijas, pilī atradās sanatorija. Latvijai atgūstot neatkarību, 1993. gadā, uz pili pārcēlās Siguldas pilsētas dome. Tagad, pēc kapitālremonta, pils atguvusi savu sākotnējo krāšņumu, tā beidzot brīvi pieejama apmeklētājiem.

Sagatavojis Egils Jemeļjanovs, TMR galvenais speciālists