Kāpjot Turaidas pils Galvenajā tornī un nonākot līdz tā trešajam stāvam, uzmanību piesaista durvju aila no senākās ieejas tornī, kamīns un neliels lodziņš, kas vērsts DR virzienā.

Visticamāk, tas paredzēts, lai apsardze, kam bijusi domāta šī telpa - to norāda kamīna esamība- varētu novērot kaimiņos esošo Krimuldas pili.

13. gs., kad Galveno torni būvēja, Krimuldā pils visticamāk vēl nebija, vai arī tā bija tapšanas stadijā. Savukārt ap 15. gs., kad uzbūvēja lielo pusapaļo torni, skats uz Krimuldu tika aizsegts, lai Krimuldu redzētu,  vajadzēja kāpt līdz Galvenā torņa augšai.

No visām trīs Siguldas viduslaiku pilīm – Siguldas, Turaidas un Krimuldas, parasti plašāk apskatītas ir pirmās divas, Krimuldu atstājot novārtā. Visticamāk tāpēc, ka no pils saglabājušās vien salīdzinoši niecīgas drupas. Tomēr Krimuldas pilij ir interesanta vēsture, pie kuras vērts pakavēties.

Kad 1207. gadā krustneši sadalīja vietējo Gaujas lībiešu zemes, Gaujas labais krasts nonāca Rīgas bīskapa pārvaldībā. 1214. gadā viņš pavēlēja sākt būvēt Fredelandes (Turaidas) pili – vienu no savām rezidencēm.

Drīz pēc tam bīskapijas domkapitula – augstākās garīdzniecības apvienības vajadzībām sāka celt Krimuldas pili. Precīzs pils celšanas uzsākšanas gads nav zināms. Literatūrā bieži minēts 1255. gads, kam nav patiesa pamatojuma. Tādu datējumu pils celšanai 1753. gadā deva J.G. Arnts, kurš tāpat bez atsauces uz dokumentiem, brīvi izvēlējies arī daudzu citu Latvijas viduslaiku piļu celšanas laiku.

Tomēr pazīstamais Baltijas piļu pētnieks A. Tuulse un vairāki citi uzskatīja, ka Krimuldas pils tiešām  varētu būt celta 13. gadsimtā.

Krimuldas pils būvēta Gaujas senielejas un Vikmestes upītes gravas sadurā uz piemērota zemes palikšņa ap 2km uz DR no Turaidas. Rakstītajos avotos kā Ordeņa okupēta pils, tā pirmo reizi minēta 1312. gadā. Kad pili atguva  domkapituls, pils muižas apgādāja ar pārtiku domkungus.

Poļu valdīšanas laikā Krimuldā izveidota stārastija, bet 1601. gadā pili ieņēma zviedri, kas pili nodedzināja, lai poļiem neatstātu atbalsta punktu. 17. gs. pils jau bija pilnīgi izpostīta.

1817. gadā Krimulda pārgāja firstu Līvenu īpašumā. Pēc Līvenu ierosmes, pilī tika veikti izrakumi, atsedzot vārtu torņa un dzīvojamā korpusa paliekas, jo firsts Līvens bija iecerējis ar iegūtajiem atradumiem iekārtot muzeju, bet tā kā to bija ļoti maz un tie paši visai necili, iecere netika īstenota.

1862. gadā 11. un 12. jūlijā Krimuldu apmeklēja Krievijas cars Aleksandrs II. Tam par godu tika savests kārtībā senais serpentīna ceļš  (Tas ierīkots jau 17. gs. , ceļa augšdaļā, izmantojot seno pils aizsarggrāvi) un labiekārtota apkārtne. Pilsdrupās uz senās A sienas pamatiem uzbūvēja jaunus mūrus ar divām neogotiskām loga ailām kā īpatnēju nodevu tā laika mākslīgo pilsdrupu modei – šis veidojums skatāms vēl mūsdienās. Par pilsdrupu izskatu pirms šīs  “restaurācijas” liecina J.K. Broces un V. Bārta zīmējumi – A sienas vietā bijuši tikai divi sienas mūra paaugstinājumi.

Parasti pilsdrupu apmeklētāji apskata tikai šo 19. gs. mūrējumu, tomēr, lai iegūtu priekšstatu par kādreizējo pils ievērojamo apjomu, ieteicams apiet tai visapkārt –  tur ved ērts gājēju celiņš. Ejot gar dzīvojamā korpusa (ap 54x17m) pamatiem, nonākam pie pils DR stūra, kur oriģinālie mūri saglabājušies vairāk kā divu metru augstumā un celti no sevišķi lieliem laukakmeņiem. Ņemot vērā, ka viens kubikmetrs granīta, atkarībā no tā sastāva, sver virs 2,6 tonnām, un vairāki no šiem akmeņiem izskatās arī lielāki, grūti pat iedomāties, kādas pūles prasījis tos ar primitīviem paņēmieniem atgādāt līdz būvobjektam–pilij un precīzi iemūrēt sienā.

Pils pagalma ZR stūrī saglabājušies pamati no neliela tornīša – tāds šeit bijis izbūvēts papildus drošībai, jo šajā vietā nogāze ir lēzenāka un līdz ar to uzbrucējiem vieglāk pieejama. No pils kaut cik saglabājusies tikai dzīvojamā korpusa pamati – pirmā stāva līmenī skatāmas piecas telpas. No apkārtmūra, kurš apņēmis lielo pils pagalmu, redzams tikai valnis – zem tā atrodas oriģināli senā aizsargmūra pamati. Diemžēl senās pilsdrupas, 19. gs. ceļot jauno Krimuldas pili un muižas saimniecības ēkas, izmantotas kā akmeņlauztuves – no tām ņemti akmeņi kā būvmateriāli šo māju celtniecībai. Palikuši gandrīz tikai milzīgie pils pamatu akmeņi, kurus pārvietot bijis apgrūtinoši, pārējie pārceļojuši uz jauno muižas centru. Tas, atšķirībā no senās pils, labi saglabājies līdz mūsdienām, tāpēc arī ļoti ieteicams apskatei.

Sagatavojis Egils Jemeļjanovs, TMR galvenais speciālists