I. Turaidas robežakmeņi ar Rīgas arhibīskapa simbolu

Turaidas tuvumā ir apzināti vairāki nozīmīgi kultūrvēsturiski objekti – robežakmeņi ar iekaltām zīmēm. Pašlaik Krimuldas pagastā zināmi trīs akmeņi ar Rīgas arhibīskapa simbolu. Divi no tiem atrodas ap 3, 5 km no Turaidas pils, savukārt trešais akmens iebūvēts Turaidas pils muižas magazīnas ēkā “Rožkalni”. Pēdējā laikā gan Latvijā, gan citviet Eiropā interse par zīmju un kultakmeņiem ir nozīmīgi augusi, un Latvijā parādās nopienti pētījumi gan kultakmeņiem, gan zīmju un robežakmeņiem kā vēstures liecībām. Nozīmīgākajos pētījumos par robežakmeņiem, līdz šim aprakstīts tikai viens no Turaidas robežakmeņiem. Šis robežakmens ar arhibīskapa simboliku ir apzināts Valsts Pieminekļu aizsardzības inspekcijā 1975. un 2004. gadā ar nosaukumu Meiru robežakmens.

2008. gada 6. augustā TMR speciālisti apsekoja vairākus kultūrvēsturiskus objektus Rīgas rajona Sējas un Krimuldas pagastā, tai skaitā pēc pētnieka Andra Grīnberga norādēm uzmeklēja arī Meiru robežakmeni. Izrādījās, ka akmens atrodas pie “Kalna Melderiem” un te ir ne tikai viens, bet divi robežakmeņi. Akmeņi ir lielkristāla granīti, diezgan vienāda izmēra. Pirmais akmenis ir ap 0,50 m augstumā un 1,20 m diametrā, tajā iekaltā zīme ir ap 0,55 x 0,44 m liela. Tāda pati zīme iekalta arī otrā robežu akmenī. Turaidas muzejrezervāta krājumā un zinātniskajā arhīvā ziņas par abiem robežakmeņiem rodamas 1975.-1976. gada dokumentos. 1975. gada septembrī veikta viena robežakmeņa fotofiksācija (L. Pētersons), un fotonegatīvs nonācis TMR krājumā, kā arī Pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvā. Iespējams, ka otra akmeņa attēls, kas nav ļoti kvalitatīvs, atrodams TMR pētnieces Maijas Kreišmanes personīgajā arhīvā. Abi robežakmeņi fiksēti zinātniskajā atskaitē par ekspedīciju Turaidas pagastā. 1976. gadā. Arhitekts Vilis Druģis ir uzmērījis „Kalna Melderu“ novietni un situācijas plānā fiksējis divus robežakmeņus. Šo robežakmeņu novietojums visumā atbilst situācijai līdz 1992. gadam, ko TMR darbiniekiem aprakstīja „Kalna Melderu“ un „Birzniekmeiru“ saimnieki. Kā TMR darbiniekiem pastāstīja „Birzniekmeiru“ saimnieks Elmārs Vīgants, tad 1992. gadā akmeņi pārvietoti. Tuvējā apkārtnē - mežā starp “Upesleju” un “Kalna Bisenieku”- mājām esot bijuši arī citi zīmju akmeņi, kas vairs neesot atrodami.

Robežakmeņi atradās pie dzirnavām, kas uzceltas uz lielākās no sīkajām Turaidas pagasta upītēm – Grašupītes, sauktas arī Melderupīte. Dzirnavas ierīkotas, iespējams, 17. gs. pirmajā pusē, bet drošas ziņas ir rodamas tikai no 1688. gada Turaidas muižas plāna. Dzirnavas te pastāvēja līdz II Pasaules karam. Tam, ka te akmeņi saglabājušies, varbūt jāpateicas Turaidas muižas nomnieka Bērziņa Jāņa (1835-1899) raksturam, kurš esot bijis iecirtīgs pret muižas baronu, vispār pret visu vācisko, un pēc kādreizējā „Pakuļu” māju iemītnieka Pētera Štauera domām tik skops, ka pat akmeņus no sava tīruma nepārdeva. Gaujas tilta būves laikā viņam piedāvāts pret samaksu novākt akmeņus no tīruma, bet Bērziņš teicis: „Lai viņi tur stāv kā stāvējuši, nevienu akmeni nepārdošu”. Abi akmeņi arī mūsdienās pilda robežakmeņu funkciju – iezīmē 1929. gadā nosprausto un 1992. gadā atjaunoto robežu starp “Birzniekmeiriem” un “Kalna Melderiem”. Akmeņiem robežas iezīmēšanas funkcija piedēvēta arī 20. gs., kad tie iezīmēja ne tikai dzirnavu robežu, bet arī Turaidas un Krimuldas pagastu robežu , savukārt 17.–19. gs. tie iezīmēja Turaidas-Lēdurgas un Krimuldas draudzes, kā arī Turaidas pils muižas un Eikažu muižas robežu. Viduslaikos – 13.–16. gs. te iezīmējas robeža starp Turaidas un Krimuldas pilsnovadiem.

Kartē „Draudzes zviedru Vidzemē 17. gs.” redzamas Turaidas-Lēdurgas (Treiden) un Krimuldas (Kremon) draudzes, kas kopumā un īpaši „Kalna Melderu” apkārtnē sakrīt ar 16. gs. vidus pilsnovadu robežām, kas būtiski nemainās līdz 19. gs. beigām – 20. gs. sākumam. Turaidas-Lēdurgas draudzes 19. gs. otrās puses plānā „Kalna Melderi” atzīmēti uz robežas ar Krimuldas draudzi.

Turaidas pils muižas plānā, ko 1688. gadā zīmējis mērnieks O. Bergmans, dzirnavas iezīmētas muižas lauku teritorijas centrālās daļas ziemeļrietumu stūrī. Plānā nav iezīmētas zemnieku zemes un mājas, taču atzīmēta dzirnavu ēka un uzpludinājums. Uz ziemeļiem no dzirnavām plānā ir aplīši un krustiņš ar nesaprotamu uzrakstu. Salīdzinot šos aplīšus ar mērnieka O. Bergmana šajā pašā gadā zīmēto Inciema muižas plānu, redzams, ka ar zīmi – krustiņš un aplītis – mērnieks kartē iezīmējis robežakmeņus (Stein), savukārt ar aplīti – citas robežu zīmes – ogļu bedres (Kole Grüs), kas bijušas izvietotas pamīšus ar robežakmeņiem. Kopā Inciema muižas plānā atzīmētas robežzīmes no nr.1 līdz nr.41, no tām – 12 akmeņi. Diemžēl neviens no šiem akmeņiem nav apzināts, un nav zināms, vai uz šiem akmeņiem bija arī kādas zīmes. Ja mēs salīdzinām dzirnavu uzmērojumu un aplīšu atzīmes 1688. gada plānā un situācijas uzmērojumu 1976. gadā, redzams, ka tās sakrīt. Kā jau minēts, tad 1992. gadā abi robežakmeņi tika pārvietoti apmēram par 60 metriem.

Akmeņi pēc vietējo iedzīvotāju domām, iezīmēja ne tikai robežu, bet arī ceļu. 1907.gada kartē, kurā atzīmēti „Kalna Melderi” un upītes uzpludinājums, redzams, ka te bija vairāku ceļu krustpunkts, no kuriem svarīgākais – Turaidas – Eikažu – Bīriņu ceļš. Mūsdienās ceļš vairs nepastāv, taču satelītkartē tas vēl iezīmējas visai uzskatāmi. Kartē atzīmēta „Birzniekmeiru”, līdz ar to arī robežakmeņu atrašanās vieta. Jāpiezīmē, ka šī ceļa malā ap 1,5 km no Eikažiem pie 20. gs. 20. gados dibinātās saimniecības “Rūmnieki“ un vecsaimniecības “Krecīši” (tagad “Stepes) robežām atrodas visai paliels (1,5–2 m plats, ap 1,20 m augsts) krustakmens, kura augšējā daļā attēlotā zīme šķiet tuva 18. gs. beigu robežakmeņos iekaltiem krustiem. Viens no tādiem ir Saulrietu robežakmens Cēsu rajona Vecpiebalgas pagastā ar iecirstu gadskaitli 1799.

Trešais Turaidas tuvumā apzinātais viduslaiku robežakmens ar sakrustotu bīskapa zizli un krustu ir iemūrēts Turaidas pils muižas magazīnas ēkas ziemeļu fasādes augšējā malā. Tas varētu būt nogādāts Turaidā un izmantots ēkas būvei 19. gs. trīdesmitajos/ četrdesmitajos gados, jo 1830. gada muižas ēku sarakstā magazīnas ēka nav pieminēta, bet redzama 1842. gada T. Rikmana zīmējuma dibenplānā. Nav zināms, no kurienes akmens nogādāts Turaidā, taču var pieņemt, ka no tuvākās apkārtnes.

Meiru robežakmeņi un Turaidas muižas magazīnas ēkā iemūrētais akmens uzskatāmi par senu vēstures liecību un saistāmi ar viduslaiku valsts – Rīgas arhibīskapijas pastāvēšanas laiku (1255–1566). Galvenie argumenti, kas liek pieskaitīt šos trīs akmeņus viduslaiku robežu zīmēm, ir:

- uz akmeņiem attēlotā zīme – Rīgas arhibīskapijas simbols un ģerboņa sastāvdaļa.

- akmeņi atrodas uz viduslaiku pilsnovadu robežas un to izvietošana atbilst visduslaiku robežu apzīmēšanas tradīcijai.

Rīgas arhibīskapu simbols un robežas viduslaikos

Livonijā 13.–16. gs. pastāv vairākas teokrātiskas valstiņas, un katram valdniekam ir savs valstiskuma simbols , kas no 14. gs.sākuma kļūst par valdnieku ģerboņu sastāvdaļu. Rīgas arhibīskapijas, kā arī Turaidas un Krimuldas pilsnovada robežas veidojās 13. gs. pirmajā pusē. Nozīmīgi gadskaitļi, kad veidojās robežas, bija 1207. gads, kad, sadalot Gaujas lībiešu zemes starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni, izveidojās vēlākās arhibīskapijas Lībiešu gala ārējā robeža , kā arī 1230. un 1248. gads, kad Rīgas arhibīskaps dāvināja Krimuldas novadu Rīgas domkapitulam. Kartogrāfiska materiāla par 13.–16. gs. pirmo pusi trūkst, bet jau 13. gs.sākumā sastopami pilsnovadu robežu apraksti, kas ietver dabiskus robežu orientierus – upes, strautus, mežus. Tā 1248. gadā Krimuldas draudzes robežas iet pa Vikmestes upi līdz jūrai, bet platumā no Ķīšupes līdz Gaujai. Krimuldas draudzē ietilpst 12 ciemi, starp kuriem arī Mundrisile, kas 16.gs. vidū iegūst Mindres nosaukumu. Šis ciems, tāpat kā Livonijas Indriķa hronikā 1211. gadā minētais Vendu ciems (Wendeculla) lielā ceļa malā (16.–17. gs. – Vainguļciems, Viņģelieši), ir mūsu robežakmeņiem tuvākie ciemi, kuru savstarpējā robeža 16. gs. vidū ir gan pilsnovadu, gan divu vaku (pagastu) – Immekules un Totus robežas.

Dabas orientieri (upes, strauti, purvi, meži, purvi, ceļi) izmantoti robežu aprakstīšanā 13.–14. gs. dokumentos (vietējo tautu padošanās līgumos, zemju sadales un apmaiņas aktos u.c.), savukārt 15. gs. parādās cita veidu robežu apraksti, kur robežu apzīmēšanai izmanto arī īpaši radītas robežu zīmes – robežu kokus ar iegriezumiem, oglēm un akmeņiem pildītas robežu bedres un robežakmeņus.

Vairāki robežakmeņi ar arhibīskapa simbolu saglabājušies dabā citviet Latvijā. Plašāk zināmi ir divi akmeņi. Sakrustots bīskapa zizlis un krusts iekalti Lēdmanes Vangusalu Dīnmarkas akmenī. Tā izmēri ir 2,7 x 1,8 x 1,5 m un iekaltās zīmes izmēri – 0,85 x 0,70 m. Akmenī iekalta arī otra zīme – krusts aplī. Šī iekaluma diametrs – 0,35 cm. Akmens tiek uzskatīts par viduslaiku robežakmeni.

Arhibīskapa simbols attēlots valsts nozīmes vēstures piemineklī – 14.–15. gs. robežakmenī, ko dēvē Stukmaņu Pētera vārdā. Palielais akmens (2,6 m x 2,0 m x1,9 m) atrodas ap 1,5 km no Pļaviņām un jau 15. un 18.gs. minēts vēstures avotos, kā arī atzīmēts 19.gs. plānā un apvīts ar leģendām. Tajā iekalta vairogu atgādinošā zīme un ar krustu sakrustots bīskapa zizlis. Vairogveidīgā zīme ir 0,32 cm x 0,30 cm liela un tiek uzskatīta par Vrangeļu dzimtas ģerboni. Arhibīskapa simbols ir caurmērā 0,5 m liels. 18.–19. gs. arhibīskapa simbols uzskatīts gan par atslēgu (tā raksta kartogrāfs L. A.Mellīns 1794. gadā), gan par sakrustotu krustu un zobenu jeb ieročiem (Fr. Krūzes 1839. gadā sastādītajā plānā – “Steine mit kreuze und Waffen” ), bet tautas leģendas to saista ar nazi un dakšiņu. Te pēc maltītes cars Pēteris I esot ieracis savu zelta dakšiņu un nazi, kurš gribot, lai meklējot. Cita teika stāsta, ka te ēduši un zīmi akmenī iekaluši Napolena kareivji 1812. gadā. Arī naudas podi te meklēti, tādēļ akmens esot izkustināts no vietas. Jāpiezīmē, ka simbols akmenī iekalts savādāk nekā Turaidas akmeņos un Lēdmanes Vangusalu Dīnmarkas akmenī – bīskapa zizlis ir novietots uz kreiso pusi.

No 12. gs. beigām līdz 16. gs. vidum Rīgas arhibīskapijā valdīja četri bīskapi un divdesmit arhibīskapi. Līdz 14. gs. vidum ne Rīgas bīskapu, ne arhibīskapu heraldikā sakrustots zizlis un garais krusts neparādās, taču, sākot ar arhibīskapu Fromholdu no Fifhauzenas (1348–1369) tas redzams visos mums zināmajos Rīgas arhibīskapu lielajos ģerboņos, kas pārzīmēti no nospiedumiem vaska zīmogos, līdzās viņu personīgajiem dzimtas ģerboņiem. Zīmi, kurā attēlots sakrustots bīskapa zizlis un garais krusts, nereti dēvē arī par arhibīskapu mazo ģerboni. Zīme lietota monētās, amatpersonu ģerboņos, pilsētu ģerboņos. Iespējams, ka zināma nozīme zīmes datējumā varētu būt simbola izvietojumam – arhibīskapu ģerboņos, amatpersonu zīmogos zizlis dažkārt ir uz labo, dažkārt uz kreiso pusi. Monētās – parastais novietojums ir – bīskapa zizlis uz labo pusi, tāpat kā arhibīskapijas pilsētas – Limbažu ģerbonī, kas apstiprināts 1553. gadā, Rīgas arhibīskapijas vasaļu tiesneša zīmogā, kas datēts ar 1557.gadu. Savukārt Turaidas fogta zīmogā zizlis ir pretējā virzienā.

Spriežot pēc rakstītajiem avotiem, Livonijā bija visai plaši izplatīts paradums arhibīskapa izlēņoto zemju robežzīmēs iegriezt vai arī iekalt arhibīskapa simbolu. Robežas viduslaikos netika iezīmas kartēs vai plānos, bet aprakstītas ar vārdiem. Tās zināja un pierakstīja arhibīskapa amatpersonas (fogti, rakstveži), bet pamats robežu nospraušanai lielākoties bija 4–5 zinošāko zemnieku vecāko liecība. Zemnieki bija tie, kas iekala zīmes robežu stabos un akmeņos , iegrieza zīmes jeb burtas robežu kokos un ierīkoja robežu bedres ar oglēm un akmeņiem. Arhibīskapa simboli minēti vairākos dokumentos.

1437. gada 15. septembra dokuments apraksta izlēņojumu Hansam Lokstem Lokstenes pilsnovadā. Dokumentu izdevis arhibīskaps Henings Šarpenbergs Koknesē, un tajā minēti jau esoši 4 robežakmeņi ar zīmēm – vasaļu dzimtas Vranģeļu ģerboni un krustu.

1455. gadā noteikta robeža starp diviem ciemiem (Korbe, Kouwerlet) Salacgrīvas pilstiesā, kas ir arī vasaļu Ungernu un Aderkašu lēņu robeža. Robežu nospraušanā arhibīskapa Silvestra Stodevešera vārdā piedalās Turaidas fogts Pēteris Borhs. Dokuments izdots Koknesē. Arhibīskapa zīmi (stave un cruce) iekaļ ne tikai akmenī , bet arī iegriež robežu kokā.

1460. gadā noteiktas Tīzenhauzenu īpašumu robežas starp Ļaudonu, Krustpili un Aivieksti. Minētas zīmes uz akmeņiem (Stave unnd crutzen). Piedalās Rīgas doma dekāns, Turaidas fogts Pēteris Borhs. Te arī minēts ozols ar arhibīskapa zīmes iecirtumu, kā arī viens viltots robežu koks.

1469. gadā pie Suntažu pils Rīgas domkungi izlēņo Hansam Marrenam divus arklus zemes un dzirnavas. Robežu aprakstā minēts robežakmens (Stein mit Kreuz un Stab).

1493. gadā atjaunota robeža starp Puiķeles un Ārciema muižu Limbažu pilsnovadā. Piedalās arhibīskaps Mihaels Hildebrants personīgi. Konstatētas senās robežas, kuru vecums rēķināms jau 100 gados, bet robežu strīds izcēlies pirms 25 vai 26 gadiem. Te apzināts viltots robežakmens ar arhibīskapa zīmi. Zīme esot iezīmēta nepareizi, bez tam neesot bijis parasts pirms šī laika iezīmēt lielākos akmeņus. Arhibīskaps pats atrod senu robežu koku ar trim iegriezumiem, kas no vecuma jau nogāzies. Lai noskaidrotu robežas, arhibīskapa amatpersonas iztaujā zemniekus, kā arī muižniekus. Vecākie Ārciema zemnieki pastāsta, ka blakus novada zemnieki esot aiznesuši īsto robežakmeni.

1495. gadā nosprausta robeža Lemmeskules ciemā Limbažu pilsnovadā, vēlākajā Blomes muižā. Arhibīskapa Mihaela Hildebranta vārdā piedalās Turaidas fogts ar saviem pavadoņiem. Minēts liels akmens ar zizli un krustu (staff unnf crůcze) un citi iezīmēti akmeņi. Šī robežu dalīšana šķiet zīmīga ar to, ka tieši Blomes muižā krietni vēlāk - 1883. gadā uz „Kaiķu” lauka (Kaike-Gesinde) tiek atrasts Turaidas fogta zīmoga spiednis no bronzas. Diemžēl līdz mūsdienām saglabājies tikai zīmoga attēls.

1521. gadā izšķirts robežu strīds starp Korbi un Pociemu Salacgrīvas pilstiesā. Šķīrējtiesneši nopratina lieciniekus – zemniekus saskaņā ar zemes tiesībām un zemnieku tiesībām. Abu pušu zemnieki piedalās jaunu robežu nospraušanā. Tiek izveidotas jaunas robežu bedres, kas pildītas ar oglēm un akmeņiem, lietoti akmeņi, kuros iezīmēts zizlis un krusts, liels akmens iezīmēts ar krustu. Arhibīskapa Jaspera Lindes nozīmēti šķīrējtiesneši ir Turaidas fogts Georgs Krīdeners, Kerstens Rozens un Jākobs Aderkāss.

Lai arī nav saglabājušās liecības par robežakmeņu uzstādīšanu Turaidas un Krimuldas pilnovadu robežās, tomēr var domāt, ka trīs Turaidas tuvumā apzinātie robežakmeņi ar Rīgas arhibīskapa simbolu – sakrustotu spieķi un krustu – uzstādīti 15. gs. vai 16.gs. pirmajā pusē. Tas noticis, nevis iezīmējot kādu izlēņojumu Turaidas pilsnovadā, bet, iespējams, precizējot un no jauna iezīmējot jau 13. gs. noteiktās Turaidas un Krimuldas pilsnovadu robežas.

II. Krimuldas pilsnovada Sējas Vīlētāju robežakmens

Cits nozīmīgs zīmju akmens atrodas Turaidas pils pagalmā. 1975. gada 14. februāra atskaitē par arheoloģisko ekspedīciju Sējas Vīlētājos arheologs Jānis Graudonis raksta, ka akmeni 1974. gadā pēc ekspedīcijas dalībnieku ierosinājums no Vīlētājiem (pie Murjāņu – Skraļļu ceļa) aizveda uz Siguldas muzeju. Nav norādīts, kad akmens uziets, vai tas atradies sākotnējā vietā, taču no citiem avotiem zināms, ka akmens bijis apzināts jau 20. gs. 20. gados, un Pieminekļu valdes krājumā bijis V. Vējiņa fotoattēls.

Akmens ir stabveidīgas formas, iespējams, mākslīgi apskaldīts, ap 1 m augsts laukakmenis. Uz tā redzamas 4 zīmes katra savā skaldnē, to izmērs nepārsniedz 0,40 m. Akmens sākotnējā atrašanās vieta sakrīt kā ar Krimuldas pilsnovada ārējo robežu , tā ar Rīgas bīskapijas un Zobenbrāļu ordeņa valsts robežu (1202- 1236), kas veidojās pēc 1207.gada, tā arī ar vēlāko Rīgas arhibīskapijas lībiešu gala ārējo robežu ar Vācu ordeņa Livonijas atzara valsti, kas pastāvēja no 1236. līdz 1561.gadam

Divas zīmes uz akmens attēlo krustu, kas saistāms ar Zobenbrāļu un Vācu ordeni. Latvijā zināmi vairāki robežakmeņi ar līdzīgu krustu – viens atrodas Cēsu Āraišu ceļa malā, cits pašlaik atrodas Brīvdabas muzejā. Atšķirībā no Turaidas pils pagalma akmens, tajos (vismaz Brīvdabas muzeja akmenī) ir iegravēta tikai viena zīme. Zīmi izmantoja jau 13. gs. sākumā Zobenbrāļu ordeņa ģērbonī kopā ar zobenu, kā arī 14.-16. gs. – Vācu ordeņa amatpersonu ģerboņos, Tallinā kaltajās Vācu ordeņa monētās , celtnēs (Siguldas tornī – krusts no 15. gs).

Cita zīme, kas attēlota uz robežakmens, ir slīpais krusts ar papildsvītrām un diviem punktveidīgiem iedziļinājumiem. Zīmes izmērs ir 0,20 x 0 18 m. Zīmē var saskatīt līdzību ar lībiešu īpašumzīmēm, kas atrastas arheoloģiskajos izrakumos Rīgā, Trokšņa un Alksnāja ielā (iegrieztas tīklu pludiņos 13. gs.), kā arī aprakstītas un zīmētas Rīgas ienākumu grāmatā 1342.–1348. gadā (bišu kokos iegrieztās Rīgas patrimoniālā apgabala lībiešu īpašumzīmes). Īpašumzīmes (Signum, merke) viduslaikos iezīmēja arī uz robežu kokiem, kurus tad dēvē arī par “burtkokiem”, jo uz tiem iezīmētas “burtas”.

Apvidus, kurā atradies robežakmens, minēts kādā dokumentā, kurā aprakstīti robežakmeņi ar lilijas attēlu, tādēļ būtu jāizseko šīs zīmes saistība ar lilijas simbolu. Lilijas attēls heraldikā viduslaikos ir visai bieži sastopams, kopā ar zvaigznēm un pusmēnesi tas ir Dievmātes Marijas simbols. Tas visai bieži sastopams Livonijas – Māras zemes – heraldikā, tai skaitā bijis Rīgas domkungu, redzams Rīgas arhibīskapa vasaļu dzimtu Līvenu un Ungernu-Šternbergu ģerboņos. Lilijas attēlojums varēja būt gan detalizēts kā 14. gs. Visbijas pilsētas zīmoga spiednī, kur attēlots liliju krūms ar trim baložiem , gan arī shematisks – līdzīgs slīpajam jeb Andreja krustam. Kā Rīgas domkapitula simbols lilija tika lietota arī robežu iezīmēšanai uz akmeņiem.

1463. gada 21. decembrī Rīgas domkapituls piešķir Matīsam Ramam baznīcas krogu un piecus zemes gabalus Krimuldas pilsnovadā, kuri iezīmēti ar 9 liliju robežakmeņiem. Viens no zemes gabaliem ir starp Kaulēnu vaku (Caulen) un domkapitula Carnikavas muižu – t.i. Turaidas-Murjāņu akmeņa sākotnējās atrašanās vietas rajonā. Diemžēl dokumentā minētie robežakmeņi nav atzīmēti šajā zemes gabalā, tie visi atradušies Krimuldas baznīcas tuvumā – gan uz pils pusi, gan uz Rīgas pusi. Tie būtu meklējami vēlākās Ķizbeles muižas robežās (Daņķu, Putniņu, Veģu mājas), pie kādreizējā baznīcas kroga pie Kubeseles (tagada Raganas – Turaidas) ceļa, kā arī mūsdienu Sunīšu ciema apkārtnē, kur bijis kalns Nartekemegge, strauts Kundepis, purvs Tatterpurwe, Kuršu ceļš .... Jāpiezīmē, ka Rīgas domkungu īpašumos robežakmeņi dokumentos minēti arī citviet - liliju robežakmeņi esot minēti Dundagā , savukārt 1469. gadā Suntažu pils robežās dotais domkungu lēnis ir iezīmēts ar akmeni, uz kura iegravēts Rīgas arhibīskapa simbols (Stein mit Kreuz un Stab) . Vizuāli zīme, kas iecirsta Sējas Vīlējāju- Turaidas akmenī, visai maz atgādina lilijas attēlu.

Ceturtā zīme, kas attēlota uz robežakmeņa, ir taisnstūris ar krustu augšējā daļā, izmērs - 4 x 16 cm. Tā ir zīme, ko nereti lieto Baznīcas apzīmēšanai, pie kam tā lietota visai plašā laika diapazonā. Zināma līdzība zīmei saskatāma ar zviedru laika karšu (17. gs.) baznīcas apzīmējumiem, kā arī zīmi, kas attēlota uz viena no t. s. Borisa akmeņiem 19. gs. beigu zīmējumā un datēta ar 11.gs. (?). Šinī akmenī iekalts pareizticīgo simbols – krusts. Nav īstas pārliecības par Turaidas-Murjāņu akmenī iekaltās zīmes saistību ar viduslaikiem Livonijā, taču, iespējams, ka turpmāka akmens un tajā iekalto zīmju simbolikas pētīšana varētu dot papildus informāciju.

Šķiet, ka Turaidas pils pagalmā esošais akmens, kas ir mūsu acu priekšā ik dienu, prasa turpmāku un detalizētāku izpēti. Vismaz pagaidām īsti nevar atbildēt uz jautājumu, kad zīmes tika iekaltas akmenī, vai tās visas tika iekaltas vienlaicīgi, vai akmens saistāms ar viduslaiku un jauno laiku paradumu robežas nostiprināt robežu ar zīmju akmeņiem (15.-16.gs.). Varbūt kāda zīme akmenī iekalta jau agrāk? Jāpēta dokumenti, kas liecina par zemes izlēņojumiem, lēņu un viduslaiku valstiņu robežām, to ierīkošanu 13.–16. gs., robežstrīdiem, kā arī muižu īpašumiem 17.–19. gs.

Kādreizējā Krimuldas pilsnovadā jāatzīmē vēl divi 18. gs. robežakmeņi, kurus 1998. gadā apzināja TMR darbinieks Egils Jemeļjanovs. Tie ir divi akmeņi ar iekaltiem gadskaitļiem 1769, un atrodas Rīgas rajona Sējas pagastā, pie „Skuju” mājām. Jādomā, ka tie apzīmējuši Jaunās muižas jeb Jaunkrimuldas robežas. Tie apliecina, ka 18. gs. robežakmeņi tika lietoti, taču tajos iezīmēja savam laikam raksturīgas zīmes.

Nobeigumā gribētu visus aicināt apzināt savā tuvākajā apkārtnē esošos akmeņus, kuriem varētu būt kultūrvēsturiska nozīme, un atcerēties, ka jāaizsargā ne tikai robežakmeņi, bet aizsargājami ir:

1. Visi tie akmeņi, kas nes kādas latviešu mitoloģiskās dievības vai gara vārdu (Māra, svētmeita, Pērkons, Jānis, Ūsiņš, Jumis, skroderis, pūķis, ragana, vadātājs, Velna māte, vilkacis, vilks, burvis, burtnieks, spoks utt.), neatkarīgi no šo akmeņu izmēriem; 2. Bedrīšakmeņi - vieni no vissenākajiem kulta (godināmajiem) akmeņiem. Pagaidām Latvijā apzināti vairāk nekā 20 šādi unikāli tālās vēstures akmeņi; 3. Bļodakmeņi - paši jaunākie kultakmeņi, kas izkalti apļa formā kā lieli dzirnakmeņi, kuriem vidū iekalta liela apaļa iedobe kā mutes bļoda; 4. Kausakmeņi - neregulāras formas akmeņi ar plakanu virsmu, kuros iekaltas dziļas elipsoīda formā izslīpētas iedobes 15 - 25 cm diametrā; 5. Muldakmeņi - kultakmeņi ar iekaltām vai dabīgas izcelsmes dažāda lieluma muldām, kurā var sakrāties no debesīm nākošais svētais, dziedinošais ūdens; 6. Akmeņi, par kuriem ir teikas un nostāsti; 7. Senie robežakmeņi ar iekaltiem gadskaitļiem vai ar robežu zīmēm; 8. Senie krustakmeņi - akmeņi ar dažāda veida krustiem no viduslaiku kapsētām vai savrupi apbedījumi; 9. Akmeņi ar seniem tekstu iekalumiem; 10. Senie saimnieciskās darbības akmeņi - graudberži, vergu bļodas, akmens siles, kaltie dzirnakmeņi, kvadri - seno būvju akmens detaļas, akmens galdi, akmens lodes; 11. Visi akmeņi, neatkarīgi no to lieluma, kas atrodas jūras piekrastē ūdenī un pludmalē un 300 m no krasta; 12. Akmeņi ar ledāja atstātajām skrāpējuma pēdām.

Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenās speciālistes Vijas Stikānes ziņojums "Robežas un robežakmeņi Turaidas un Krimuldas pilsnovadā viduslaikos" TMR konferencē Turaidā  2008. gada 13. novembrī