Raganas krogs un priede Tur jau sen ir bijis krogs. No tām teikām, no tām raganām, no tā visa, kā te stāsta, ir te bijse tā ragana, kura tos Rīgā braucējus apbūrusi, tur visu to naudu apdzērusi, un ka viņu nomaitāja tās sievas. To raganu. Un apraka te tai pļaviņā zem tās priedes. Zem tās Raganas priedes, kura izauga slaida, slaida, viņa ļoti īpatnēja bija, jūs nevarat iedomāties, kāda viņa bija. Es viņu atceros jau no bērnības, un atceros visu laiku, un atceros, kad viņa nolūza. Viņa nolūza vienā mierīgā dienā, pat vētra nebija. Un lielajā vētrā nenolūza, nāca vienreiz, nu, ļoti milzīga vētra, un augšā mākoņi, un šausmīgi un šausmīgi, un es pielienu pie loga, un paps vēl mani bar: „Tu nelien tādā laikā pie loga!”, un es tik redzu... Vētra nāca uz mūsmājām, apgāza mums visu labību, aizgāja lejā uz mežu, apgāza tur kokus, tai birzī lielos kokus nolauza, bet priede palika. Un tad teica, ka burvju priede, tāpēc viņa turas. Bet vienā reizē!  Nemaz nebija nekāda vētra, nolūza! Un tad teica, ka tā burvestība beigusies. Bet neviens jau viņai klāt neiet. Un ap viņu arī neaug neviens koks. Un krūmi neaug, un tā viņa tur stāv pusmastā.

Jā, te ir bijis krogs. Un tad tā krodziniece ir strādājusi, saka, daži saka, ka viņa bija ļoti skaista, daži saka, ka ārkārtīgi nesmuka. Nu kāda bija, tāda bija, tā ir teika. Nu un tad, kad tie zemnieki brauca no Vidrižiem un no tos puses, visi uz Rīgu pārdot, uz tirgu, tad jau viņi brauca šeit atpūsties, viņa viņus apdzirdīja un apkrāmēja. Tad tās sievas, tā saka tai teikā, sarunājušas, ka viņas nobendēs to raganu. Un tā arī izdarījušas un aprakušas tur zem tās priedes. Fragments no intervijas ar Hildu Vēveri 2007. gadā Raganas pasta mājā.

Šeit strādājusi ļoti skaista krodziniece. Viņas dēļ ciema vīri nodzēruši savu beidzamo grasi, tādēļ ciema sievas iesaukušas krodzinieci par raganu. Cita teika stāsta, ka reiz krogā ciemojies pats velns. Garo asti noslēpis biksēs, bet ragus - zem cepures. No klātesošajiem vienīgi krodziniece pazinusi atnācējā velnu, taču devusi tam ēst un dzert, neprasot samaksu. Kad velns bijis krietni iereibis, viņa norāvusi velnam cepuri. Pazinuši ciemiņu, krogus viesi sākuši šo dauzīt. Tas, steigā, izrāvis durvis ar visām eņģēm, metās prom. Ļaudis izbrīnīti par to, ka krodziniece vienīgā pazinusi velnu, iesaukuši to par raganu. www.vietas.lv

Par Krimuldas baznīcas celšanu Klaušu laikos Krimuldas muižas ļaudīs izplatījušās baumas, ka tikšot celta baznīca pie Gaujas – Kurmīša kalnā. Tiešām, pēc laika sāka vest akmeņus baznīcas būvei. Sākuši likt baznīcai pamatu, bet tavu nedienu! Cik pa dienu uzcelts, tik pa nakti noārdīts. Nolikti sargi – nekas nav līdzējis. Sargi bijuši kā miegā un pamozdamies redzējuši, ka visi akmeņi nostumti kalna nogāzē. Sanākusi gudru vīru sapulce, un nolēmuši, ka vieta nav baznīcai piemērota. Jāizrauga cita vieta. Lai otrreiz nekļūdītos, nolēmuši darīt tā: būvakmeņus ar vēršiem pārvedīs uz citu vietu. Pie tam uzlaidīs vēršus uz galvenā ceļa un dos tiem pilnīgu brīvību: kur vērši nogriezīsies no ceļa, tur cels baznīcu. Vērši gājuši un nogriezušies pie kāda zāļaina laukumiņa – sākuši plūkt zāli. Taisni tajā vietā uzcelta Krimuldas baznīca. Latviešu tautas teikas, 1961., 343. lpp.

Krimuldas Lielais kalns Velns, pēc tautas ticējumiem, Krimuldas pagasta Lielajā kalnā žāvējis naudu. Kad darbinieki drīz pēc pusnakts gāja uz muižu kult un laiks bija gaišs, tad mēdza sacīt: „Nu atkal velns naudu žāvē”.

Reiz kāds vīrs gājis kalnā naudu rakt. Uzracis gan kasti, bet velns sēdējis virsū  un pie naudas nav laidis. Prasījis, lai atnes divpadsmit cilvēku galvas. Vīrs solījis teļu galvas, suņu galvas, kaķu galvas un pēdīgi arī gaiļu galvas. Kamēr tā tielējušies, iedziedājies gailis un kaste nogājusi dibenā, tikai noskanējusi balss: „Simts gadus gulēju, vēl simtu jāguļ. Sigulda. Novadmācība. 2002.

Par Kaupo sapni jeb Baznīca, ko sargā lillijas zieds „(..) miegā tam parādījies šausmīgs melns tēls no Siguldas puses, kas ar zobenu rokā tiecies pāršķelt jaunuzceļamo Krimuldas dievnamu. Tad no Rīgas puses caur mākoņiem pastiepusies skaista roka un aizsegusi baznīcu ar lilijas ziedu. Sapnī Kaupo dzirdējis balsi, kas tam likusi celt baznīcu no akmeņiem, bet bez mūra pamatiem. Pamodies viņš lilijas ziedu atradis sev pagalvī. Baznīcas pamatu vietā kalpo šī lībiešu virsaiša ticība”. Pirmā pasaules kara laikā krievu zaldāti gribējuši baznīcu uzspridzināt, bet nevarējuši zem mūra sienas atrast pamatus, un tai brīdī parādījies balts tēls – šķēpa caurdurtais Kaupo, no kura zaldāti pārbīlī metušies bēgt. Esot Krimuldā tāda teika zināma, ka Krimuldas baznīca stāvēšot tik ilgi, kamēr vēl pasaulē kaut kur dzīvošot Kaupo pēcnācēji. Fragments no Jāņa Juškeviča raksta žurnālā „Atpūta” 1933. g. 463. Nr. 23. lpp.

Annas kalns un Pulksteņdīķītis Cik es sevi atceros un ko man tēvs stāstīja, no viņa stāstījuma es tikai zinu to, ka tur tā pirmā Anna apglabāta. It kā tur ir bijusi kapliča, ar to zvanu, tādu kā baznīcas zvanu. Un kaut kas, vai kādam tur baronam nav paticis, un viņš viņu (zvanu) nogremdējis būtu, un tāpēc Pulksteņdīķis bija. Un otrs bija, ka kariete braukusi ar pulksteni un iebraukusi tur, un nogrimusi. Un tāpēc viņš ir Pulksteņdīķis. Vecai šosejai labajā pusē, uz Rīgu braucot, tas bija tas Pulksteņdīķis, bet tagad jau, man liekas, pat pēdu nav no viņa.

Nu, un visu laiku pastāvējusi lieta, ka Annas kalnā spokojas. Nu tagad es nezinu. Neviens ar kājām neiet un spokus nejūt. Bet kādreiz. Piemēram, mana mamma, viņa ieprecējusies šeit, mans tēvs ir iedzimtais, viņa pēckara gados braukusi bija uz Rīgu ar zirgu, vai nu ar malku vai, nu kā jau veda. Un, izbraucot Annas tiltam pāri, tad bija Annas tilts, koka tilts pa to veco šoseju, zirgs bija krācis un salauzis visu to uzparikti, viņa nekā nebija redzejse, viņa atgriezās mājā ar to zirgu pie roku.

Nu visādi. Pa to Annas kalnu. Mans tēs, šņabis ar garšoja dzīvē, un jauns, un traks, un iegājis tur tanī Annas kapsētā. Nu viņa jau vairs nebija kapsēta, tikai nosaukums. A tur laikam noticis vandalisms, nu izrakts, kaut kas meklēts, un uz to kapu malu, nu, galvaskauss, skaistiem zobiem. Nu, protams, šņabis galvā – tas ir mans! Galvaskauss ar tie zobiem. Relikvija – jānes mājās, uznes uz klētsaugšu un noliek. Un pats pēc tam jūk nost. Kā acis aiztaisa, tā jauneklis nāk un saka: „Atdod manu galvu!” Vai nu iedomas vai kas! Bet viņš teica: „Es pilnīgi biju nervu sabrukumā. Ņēmu savu galvaskausu un nesu uz to vietu, liku, vēl ar zemi apkārpīju”. Un vairāk viņš viņu nav redzējis to jaunekli. Bet, nu, cik tā tiesa! Fragmenti no intervijas ar Edīti Dālderi 2007. gadā Krimuldas pagasta „Karvos”