Māls – viena no vissenākajām matērijām uz zemes – pieminēta daudzu tautu pasaules radīšanas mītos kā visa sākums un pamats. Zemes un cilvēku radīšanas brīnumā piedalās katrai tautai raksturīgās dievības vai visuma augstākie spēki.

Somugru tautu mitoloģijā īpaši izplatīts ir sižets par pirmatnējo bezgalīgo okeānu, kurā pēc demiurga (dieva - pasaules radītāja) pavēles ienirusi gārgala vai cits ūdensputns, kas uznesis no ūdens dzīlēm gabaliņu māla. No tā dievs radījis zemi un visu, kas uz tās. Sākotnēji zeme bijusi nepastāvīga un nedroša, tāpēc dievs to pazemes valstībā nostiprinājis ar akmens bluķiem un virszemē – ar kalnu grēdām. Pēc tam zemes valdnieks radījis cilvēka ķermeni un debesu valdnieks tajā iepūtis dzīvību un iedevis dvēseli.

Līdzīgs sižetu ir arī vairākiem sengrieķu mītu variantiem, kuru pamatā ir vēstījums par Zemes dievietes Gajas un debesu dieva Urāna dēlu Prometeju. Samīcot mālus ar asarām, viņš izveidojis cilvēku, kuram gudrības un taisnīguma dieviete Atēna iedvesusi dzīvību. Māla cilvēki bijuši dieviem līdzīgi, taču bez to spēka. Lai ļaudis spētu dzīvot, Prometejs atnesis viņiem Olimpā nolaupīto uguni, atklājis mākslas un amatniecības noslēpumus.

Sabiedrībā valda divējāda attieksme pret mālu - tas vienlaikus tiek uzskatīts gan par zemes zeltu, gan par dubļiem. Meklējot vārda „māls” vēsturiskās saknes, atrodama tā līdzība ar sanskrita vārdu „maliná”, kas nozīmē „netīrs, melns”. Arī latviešu valodā vārdam „māls” ir fonētiska līdzība ar vārdu „melns”, jo īpaši ar tā latgalisko formu „malns”, kur ar šo vārdu mēdz apzīmēt arī dubļus un netīrumus. Uzskatu dualitāte atspoguļojas arī latviešu tautasdziesmās, kurās māla zeme tiek gan niecināta, gan slavēta kā vislabāk piemērotā linu audzēšanai:

Vai Dieviņ, vai Dieviņ, Kā es mūžu nodzīvošu! Līka ķēve, māla zeme, Arājiņš kā springuls. Bāliņš man linus sēja Mālainā kalniņā. Man izauga zelta lini, Sidrabiņa kukuriem. 

Latviešu tautasdziesmās ar mālu vai māla vezumu salīdzina sviestu. To gatavojot, tiek veikti īpaši rituāli, skaitot vārdus: „Atbrauc sviesta māmuliņa ar to māla vezumiņu; ar to māla vezumiņu, ar dzeltenu kumeliņu”.

Grieķu dzejnieks Hērodots (dzimis starp 490. un 480. gadu p.m.ē, miris ap 425. gadu p.m.ē.) rakstīja, ka ēģiptieši ir vienīgie, kas maizi mīca ar kājām, bet mālus – ar rokām. Savukārt, mūsu zemē, kā minēts dainās, mālus minuši ar kājām, un tas bijis smags darbs, kas pielīdzināms sodam:

Vāciešam garas kājas, Smuidri, gari zābaciņi, Tas varēja mālus mīt, Pašā elles dibenā.

Daudzām Latvijas vietām jau kopš seniem laikiem doti ar mālu saistīti nosaukumi. Mūsu tuvākajā apkārtnē tāda ir Mālpils (arī vācu - Lemburg), par kuras nosaukuma seno izcelsmi liecina teika par Mālpils baznīcu.

Vācieši, ienākdami Latvijā, cēluši visos pagastos baznīcas. Arī tagadējā Mālpilī cēluši baznīcu, bet to pagatavojuši no māliem. Kuru dienu cik necik pastrādājuši, tas pa nakti sabrucis. Tad vācu kungam sapnī rādījies, ka vajagot iemūrēt dzīvu jaunavu pie altāra sienā un baznīcas mūri vairs nebrukšot. No rīta nākusi kāda strādnieka meita Māra, kura nesusi tēvam brokasti. Māru nu vācieši apdzirdījuši ar vīnu, un strādniekiem bijusi viņa jāiemūrē sienā dzīva. No tā laika darbs veicies uz priekšu un nav vairs pa nakti gruvis, kas pa dienu uztaisīts. No šīs mālu baznīcas pagasts ir dabūjis savu Mālpils nosaukumu. Daži cilvēki sauc pagastu iemūrētās meitas vārdā - par Mārpili.

No ģeoloģijas viedokļa raugoties, māls īsti nav nedz iezis, nedz augsne. Māls (arī glīzda, glūda) ir zemes garozas otrreizējs produkts, kas radies ilgstošā, lēnā minerālu erozijas (dēdēšanas) procesā. Latvijas teritorijā sastopamā māla veidošanās galvenais avots ir laukšpats un vizla. To sastāvā ir arī minerālvielas, alumīnija un dzelzs oksīds, kas iekrāso mālus. Ja dzelzs ir maz vai nemaz, tad māli ir balti, ja daudz – sarkani. Civilizācijas pastāvēšanas vēsturē visās zemes malās, kur vien māls dabā sastopams, tam izsenis bijusi milzīga nozīme cilvēku praktiskajā dzīvē. Māls ir viens no materiāliem, kas jau kopš akmens laikmeta tiek lietots sadzīves priekšmetu un mājokļu gatavošanai. Tas kalpojis arī kā drēbju mazgāšanas un dziedniecības līdzeklis. Māla aplikumi palīdz apdegumu, tūsku, sasitumu un citu ādas slimību ārstēšanai, savukārt mālūdens – iekšķīgo kaišu gadījumā. Viens no senākajiem traktātiem, kurā aprakstītas mālu ārstnieciskās īpašības, ir persiešu zinātnieka un dziednieka Avicennas (980-1037) darbs „Dabas vēsture”.

Kā piemineklis mālam līdz mūsdienām saglabājušās māla plāksnītes ar ķīļrakstiem un citām senām rakstu zīmēm un attēliem, antīkie trauki un celtnes, pat astoņus tūkstošus liela no māla gatavotu karavīru armija, kas sargā Ķīnas valdnieku Cinu Šihuandi viņa pēcnāves telpā un vēl daudzi citi keramikas izstrādājumi visā pasaulē. Turaidas māla dižākais piemineklis ir viduslaiku pils un seno amatnieku rokām darinātie māla sadzīves priekšmeti un būvmateriāli. Senākie māla izstrādājumi, kas arheoloģiskajos izrakumos atrasti Turaidas pilskalnā, ir Gaujas lībiešu 11.-12. gadsimtā darinātie trauki, vārpstu skriemeļi, steļļu atsvari, lejamveidnes, krelles. Lībieši savās mītnēs klājuši māla klonu, kā arī izmantojuši mālu kā saistvielu akmens pavardu gatavošanā un citur.

Viduslaikos mālu lietoja vēl plašāk - ķieģeļu, dakstiņu, flīžu, krāšņu, svečturu un citu Turaidas pilij nepieciešamu izstrādājumu izgatavošanai. Turaidas mūra pils ir Latvijā senākā zināmā ārpus Rīgas lokalizētā būve, kuras galvenais celtniecības materiāls ir ķieģeļi. Pirmās ķieģeļu celtnes – bergfrids (galvenais tornis) un dzīvojamā ēka – kastella (castellum) pilskalnā izbūvētas 13. gadsimtā pirmajā pusē, kad notika pāreja no kaļķakmens uz tolaik moderno materiālu – ķieģeli. Rīgā tika izveidoti vairāki ķieģeļu cepļi un, domājams, tāds darbojās arī Turaidā, kur sastopamas labas kvalitātes māla iegulas. Gadsimtu ritumā ķieģeļu forma palikusi nemainīga, atšķirības vērojamas tikai izmēros. Vislielākie Turaidas ķieģeļi iemūrēti pils senāko būvju sienās. Tie atbilst tā laika ķieģeļu standartam, proti, ir ap 32 cm gari, 14, 5 cm plati, un sver aptuveni 8 kilogramus. No līdzīga izmēra ķieģeļiem mūrētas arī Rīgas 13. gadsimta celtnes.

Viduslaikos mālus izmantoja arī ilglaicīga un izturīga jumta seguma gatavošanai. Senākie no māla gatavotie dakstiņi Latvijas teritorijā konstatēti 13. gadsimtā Rīgas Domā, Vecdoles un Turaidas pilī. Tie ir t.s. klostertipa dakstiņi - masīvi un smagi. Viens kvadrātmetrs šāda jumta seguma svēris no 96 līdz 114 kg. Ar 15.-16. gadsimtu sāk izmantot mēles veida dakstiņus, kas ir vieglāki, vienkāršāk izgatavojami un ērtāk uzklājami. Ap 16. gadsimtu Holandē tika radīti vēl plānāki, plastiskāki un vieglāki dakstiņi ar viļņveida virsmu. Aprēķināts, ka viens kvadrātmetrs šāda jumta seguma jau svēris gandrīz trīsreiz mazāk par senāko – klostertipa dakstiņu segumu. Ap 17. gadsimtu t.s. holandiešu tipa dakstiņi ieviesās arī Livonijā. Diemžēl, Turaidas pilī šajā laikā būvniecība bija gandrīz apsīkusi un holandiešu tipa dakstiņi tika izmantoti nelielā apjomā.

Māls bija nepieciešams arī Turaidas pils iekštelpās. No tā gatavoja kvadrātveida grīdu flīzes. Tās galvenokārt ir neglazētas, taču atrastas arī mazāka izmēra glazētas grīdas flīzītes. Arī kamīnu un krāšņu mūrēšanā galvenais materiāls ir māls. Senākais apkures veids, kāds pastāvējis Turaidas pilī kopš 13. gadsimta, ir kamīns – torņu mūru nišās no ķieģeļiem izmūrēta ugunskura vieta ar dūmvadu. Viduslaikos apkurei tika izmantotas arī siltgaisa krāsnis, kuru kurtuves un korpuss mūrēts no ķieģeļiem. Ap 15.-16. gadsimtu Livonijas pilīs sāka izmantot podiņu krāsnis. Arī podiņus speciālās matricās gatavoja no māla. Turaidā arheoloģiskajos izrakumos atrasti vairāki tūkstoši dažāda veida krāšņu podiņu fragmentu. Dobie nevāpētie (neglazētie) vienkāršie podiņi varēja būt gan ievesti, gan gatavoti Turaidā uz vietas, taču vāpētie, greznie, daudzkrāsainie podiņi vai to matricas – galvenokārt ievesti no Vācijas vai Rīgas.

Turaidas mūra pils senāko iedzīvotāju lietotie māla trauki saglabājušies tikai fragmentāri. Vairāk ziņu ir par 17. gadsimta keramiku. Pils dienvidaustrumu daļā atrasts trauku depozīts, kura sastāvā ietilpst arī vāpēti māla trauki – divi piena podi, divas krūzes, šķīvis ar augu ornamentu un bļoda ar rotājumu iekšpusē. No 17. gadsimta Turaidas māla traukiem vēl jāpiemin vairāki atsevišķi atrasti krāšņi rotāti vāpēti šķīvji un bļodas.

Viduslaiku periodā un 16.-17. gadsimtā Turaidas pilī lietoti dažādi Reinzemes zilganpelēkā un baltā māla jeb t.s. akmens masas izstrādājumi. Starp tiem - īpatnēja, pie jostas piestiprināma pudele. Tādus traukus ap 15. - 16. gadsimtu izmantoja svētceļnieki dzeramā vai svētītā ūdens glabāšanai.

Līdz ar smēķēšanas izplatību 16. -17. gadsimtā, Turaidas pilī parādās pīpes no Reinzemes baltā māla, sauktas arī par holandiešu pīpēm. Tām dažkārt bija līdz pat metram garš kāts, kura fragmenti – gan ornamentēti, gan bez rotājuma – atrasti Turaidas pilī.

Māla izstrādājumiem, tāpat kā ikvienai senlietai, ir savs neatkārtojums liktenis un stāsts, kas ļauj izzināt pagātnes notikumus. Turaidas pilī arheoloģiski atrasto māla senlietu un būvmateriālu vēstījums atspoguļots Turaidas pils ekspozīcijās, bet tikai vienu dienu – 5. augustā – Pils dienas ietvaros - īpašā ekspresizstādē būs iespēja iepazīt visus Turaidas māla izmantošanas veidus un vienkopus apskatīt dažādos gadsimtos darinātās māla senlietas. Izstādes apskates laikā muzeja speciālisti atbildēs uz interesentu jautājumiem un palīdzēs izprast eksponēto māla priekšmetu nozīmi un vēsturi.

Ligita Beitiņa TMR galvenā speciāliste