Izbraucamie rati no Turaidas muzejrezervāta krājuma

Gatavojoties vasaras sezonai, Turaidas muzejrezervātā tiek kārtotas un atjaunotas ekspozīcijas, kas pa ziemu bijušas slēgtas. To skaitā ir ekspozīcija Turaidas muižas saimnieciskā centra ratnīcā, kur vasaras sezonā apmeklētājiem tiek eksponēti senie transporta līdzekļi, kas lietoti 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, un kurus darinājuši vietējie amatnieki. Tā kā šobrīd dažviet vēl pa sniegu var braukt kamanās, bet citviet jau nepieciešami rati, neliels ieskats seno braucamrīku kolekcijā, kas glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā.

Līdz 20. gs. 2. pusei katrā latviešu zemnieku saimniecībā bija dažādiem ziemas un vasaras darbiem piemēroti transportlīdzekļi – vairākas ragavas, kamanas un rati. Vecākajām ragavām un ratiem nebija nevienas dzelzs detaļas un tos izmantoja gan kravu, gan cilvēku pārvadāšanai. 18. gadsimtā sāka izgatavot speciālas kamanas, bet 19. gadsimtā – īpašus ratus cilvēku pārvadāšanai.

Turaidas muzejrezervāta krājumā ir ap 160 braucamrīku un aizjūga piederumu. Pie aizjūga piederumiem pieskaitāmi sakas, zirga loki, iemaukti, apauši, pavadas, vēdera un krūšu siksnas, groži, segli, fūrmaņa numurs, pātagas, zvārguļi, cilindriskās atslēgas zirgu pinekļiem, zirga pinekļi, dažādi pakavi.

Vecākie krājumā esošie transporta līdzekļi ir no 19. gs. beigām un 20. gs. sākuma. Lielāko daļu priekšmetu ir gatavojuši vietējie amatnieki. Zināmākais ir ratu meistars, galdnieks un namdaris Jānis Krišjāņa dēls Zirnis (dz. 1879. g., miris - nav zināms), kurš gatavoja droškas, darba ratus, ragavas, kā arī riteņus, zirgu lokus, dažādus darba rīkus un iedzīves priekšmetus, no kuriem daudzus vēl šodien lieto turaidieši.

Transporta līdzekļus var iedalīt ziemas un vasaras vai ritošajos un slīdošajos. No ritošajiem transportlīdzekļiem muzeja krājumā ir vairāki darba rati, starp tiem arī mazie darba ratiņi ar vienu ilksi, kurus vilka cilvēks pats un izmantoja dažādu saimniecības kravu pārvešanai nelielā attālumā.  Ir arī vairāki izbraucamie rati, tostarp arī „līnijdroška”, kuras sēdeklis ir garš dēlis starp ratu priekšējo un aizmugurējo asi. 19. gs. beigās un 20. gs. 1. pusē Sigulda, Turaida un Krimulda kļuva par iecienītiem tūrisma objektiem. Daudzi zemnieki papildus ienākumus guva kā ormaņi (saukti par fūrmaņiem), ar pajūgiem vadājot zaļumniekus pa skaisto apkārtni. Parasti viņi brauca ar līnijdroškām. Tās daudzi gatavoja paši. Atsperes varēja nopirkt veikalā un kalējs uzkala nepieciešamās dzelzs detaļas. Ratu riteņus uztaisīja ratu meistars. Zirgu lokus saimnieki lieca paši, bet sakas, sedulku un iemauktus pirka veikalā. Fūrmaņiem bija jāreģistrējas Siguldā pie uradņika, kurš izdeva divus transportlīdzekļa numurus. Vienu piestiprināja pie zirga loka, otru - ratu aizmugurē. Turaidiešiem bijuši tumši krāsoti atsperu rati, bet siguldieši bija vienojušies par Siguldas “marku” – droškas ar dzeltenu riteņu, margu un zirgu loku krāsojumu.

Ragavas un kamanas no Turaidas muzejrezervāta krājuma

Krājumā ir arī dažādi slīdošie transportlīdzekļi – darba ragavas, kamanas, bērnu ragaviņas, arī ragaviņas ūdens vešanai. Darba ragavas zemniekiem bija pat nozīmīgākas kā rati, jo pa ziemas ceļiem bija jāved kurināmais un būvmateriāli, uz pilsētām jānogādā lauksaimniecības ražojumi. Muzejā ir arī divi t.s. kūleņi, kurus izmantoja baļķu vešanai no meža. Ragavu vidū piesēja palielu koka bluķi ar augšpusē iedobtu robu (kūleni) un uz tā lika baļķa resgali. Tā kā koka galotne velkoties pa zemi bojāja ceļu un apdraudēja garāmbraucējus, tad bieži tievgali lika uz mazām, šim nolūkam paredzētām ragavām, kādas arī ir muzeja krājumā.

Vietējie fūrmaņi tūristus vadāja arī ziemā. Muzejā glabājas arī fūrmaņa Rūdolfa Celmiņa kamanas, kuras līdz ar šādu vēstuli nodeva viņa dēls Egons Celmiņš.

 „Te nu es esmu. Siguldieša Celmu Rūda izbraucamās kamanas. Pats saimnieks jau sen kapu kalniņā, bet es ritinu savu atmiņu pavedienu kopš 1927. gada. Kas tikai nav pieredzēts gadu ritumā. Gan glaunie Ulmaņa laiki, kad vizināju smalkus kungus un iznesīgus jaunekļus ar viņu sirds dāmām. Pēdējie braucieni vēl notika pie vāciešiem. Bet sākoties krievu laikiem, slidinājuma prieki bija cauri. Gulēju novārtā šķūņa augšā.  Tagad nu esmu eksponāts, domāts Jūsu apbrīnošanai. Tā lūk!”

Līga Kreišmane Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja