istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

porno

Viduslaiku Livonijas zemes kungu cīņas par Turaidu


Pirms sešiem simtiem gadu, 1417. gada jūlijā, toreizējais Rīgas arhibīskaps Johans V no Valenrodes  (1393–1418) veiksmīgi atguva savu Turaidas pili no Vācu ordeņa Livonijas mestra. Pili divpadsmit gadu bija pārvaldījis ordenis, turklāt mestrs bija pili ieguvis mierīgā ceļā – arhibīskaps pats to bija ordenim iznomājis.

Livonijas zemes kungu savstarpējās attiecībās epizodes, kad ordeņbrāļi pārņem savā varā citu zemeskungu pilis, nebija nekāds retums. Turaida viduslaikos bija Rīgas arhibīskapa pils, taču visai bieži tajā saimniekoja  ordenis.  Livonija bija viduslaiku valstiņu konfederācija ar sarežģītu iekšējo uzbūvi, izteiktām politiskām un militārām  pretrunām, kuru rezultātā Turaidas pilī bieži mainījās pārvaldnieki.

Turaidas mūra pils 13. gadsimtā. Gunāra Jansona rekonstrukcijas zīmējums. 2007

Turaidas mūra pils 13. gadsimtā. Gunāra Jansona rekonstrukcijas zīmējums. 2007

Jau 1207. gadā, septiņus gadus pirms sākta būvēt Turaidas mūra pils, Rīgas bīskaps Alberts un viņa dibinātais Zobenbrāļu ordenis sadalīja pakļautās zemes ap Gauju, izmantojot upi kā robežu. Ordenis ieguva Gaujas kreiso krastu ar Satezeles lībiešu pili un novadu, bet bīskaps – Gaujas labo krastu ar Turaidas lībiešu pili un novadu, kā arī Metsepoli (aptuveni mūsdienu Saulkrastu un Limbažu novads). Zobenbrāļi drīz sāka celt savu mūra pili Siguldā, kura jau 1211. gadā bija apdzīvojama. 1212. gada Autīnes latgaļu un lībiešu sacelšanās rezultātā Turaidas lībiešu koka pils tika nodedzināta, un 1214. gadā arī bīskapa pusē sākās Turaidas mūra pils celtniecība.

Līgums starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni paredzēja, ka ordenis iekaros zemi un kristīs pagānus, bet pēc tam divas trešdaļas no ieņemtās teritorijas nodos bīskapiju pārvaldībā. 1236. gada Saules kaujā, cīnoties pret lietuviešiem, Zobenbrāļu ordenis cieta milzīgus zaudējumus un  beidza pastāvēt. Nedaudzi izdzīvojušie odeņbrāļi iestājās Vācu ordenī. Zobenbrāļu ordeņa lomu pārņēma Vācu ordeņa Livonijas atzars, un līgums par pakļauto zemju sadali starp Rīgas bīskapu un ordeni vairs nebija spēkā. Iekarojot jaunas teritorijas Kurzemē un Zemgalē 13.gadsimta otrajā pusē, Vācu ordenis paturēja divas trešdaļas teritorijas, atlikušo trešdaļu izmantojot Kurzemes bīskapijas dibināšanai. 1290. gadā, apspiežot pēdējo zemgaļu pretošanos, mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorija bija nonākusi krustnešu rokās un ordenis kontrolēja lielāko daļu teritorijas.  Arī militārs spēks bija ordeņa pusē, savukārt vislielākā vara formāli Livonijā, turpinot 13.gadsimta sākumā izveidojušos situāciju,  bija garīgajam kungam – Rīgas bīskapam, kuru Romas pāvests 1255. gadā paaugstināja par Rīgas arhibīskapu ar garīgām tiesībām Livonijā un Prūsijā, tai skaitā Vācu ordeņa zemēs.

Šāds varas sadalījums neizbēgami radīja konfliktus starp politiskajiem spēkiem. Gaujas reģions bieži bija militāru cīņu epicentrā – te bija svarīgs tirdzniecības ceļš un ordeņa centrālās pilis Cēsis un Sigulda,  kā arī reģionāls arhibīskapa varas centrs – Turaidas mūra pils – Gaujas labajā krastā. (1. att.)

Konflikti arhibīskapa un ordeņbrāļu starpā sākās jau 13. gadsimta vidū, kad tika dalītas jaunkristītās zemes.  Sākotnēji domstarpības vēl bija iespējams atrisināt ar pāvesta legāta (pilnvarota sūtņa) Vilhelma no Modenas iejaukšanos, taču pretrunas starp zemes kristianizācijā un pakļaušanā iesaistītajiem spēkiem ar laiku tikai auga. Liecības par vardarbīgām cīņām jauno zemeskungu starpā ir no pāvesta legāta, Zemgales bīskapa Alnas Balduīna darbības laika (1231–1234), bet  Rīgas arhibīskapu Albertu II Suerbēru (kalpošanas laiks 1255–1273) Vācu ordeņbrāļi Livonijā sagūstīja un turēja ieslodzījumā. Tāds pats liktenis piemeklēja arī Alberta II pēcnācējus arhibīskapa krēslā – Johanu I no Lūnes un Johanu II no Fehtas.

Arhibīskapa Johana III no Šverīnes laikā (1294–1300) starp Rīgas pilsētu un Rīgas arhibīskapu no vienas puses un Livonijas mestru no otras puses izcēlās karš. Lai spētu cīnīties pret ordeņa karaspēku, Rīgas pilsēta un arhibīskaps palīgā aicināja lietuviešus un dāņus. Par spīti koalīcijas sākotnējām sekmēm, vēlāk ordeņbrāļi guva izšķirošus militārus panākumus. 1298. gadā ordeņbrāļi ar kara mašīnām aplenca Turaidas pili, kurā uzturējās arhibīskaps, un  to ieņēma. Cīņu gaitā ordenis nodedzināja visas ēkas ap pili. Vācu ordeņa bruņinieki uzlauza un izlaupīja arhibīskapa mantu lādes, kurās atradās pallijs, sudrablietas un dažādi baznīcas piederumi 6000 sudraba mārku vērtībā. Arhibīskaps pēc kaujas nodeva ordenim visus savus īpašumus, arī Turaidas pili. Tomēr ordeņa brāļi viņu 33 dienas noturēja cietumā Siguldas un Vīlandes (Igaunija) pilīs, turklāt dažas dienas arhibīskaps saņēma tikai maizi un ūdeni.

1300. gadā Johans III nomira, un nākamais Rīgas arhibīskaps – Izarnus no Takonas (1300–1302), iepazinies ar faktu, ka arhibīskapa zemes sagrābis ordenis, panāca pārcelšanu uz citu arhibīskapiju – Lundu Zviedrijā. Divus gadus Rīgas arhibīskapa vieta bija tukša, pēc tam par to tika nozīmēts franciskāņu mūks Frīdrihs no Pernšteinas (1304–1341). Viņā vairāk laika pavadīja pāvesta kūrijā, nekā Livonijā, cenšoties mazināt ordeņa varu ar sūdzībām pāvestam. Pēc daudzajām sūdzībām pāvests 1312. gadā sūtīja savu legātu Francisku no Moliāno uz Livoniju, lai nopratinātu lieciniekus par Vācu ordeņa un arhibīskapa konfliktiem. Tika sastādīts garš protokols, tomēr konkrētas izmaiņas nesekoja. Tikai 1359. gadā ordenim tika pavēlēts atgriezt pašreizējam arhibīskapam (Fromholdam no Fifhūzenes (1348–1369)) vairākas pilis, ieskaitot arī Turaidu. (2. att.)

Tā nu no 1298. līdz  14.gs. vidum Turaidas pils bija ordeņa kontrolē.  Tajā atradās ordeņa karaspēks, un pilsnovada ienākumi nonāca ordeņa kasē. Tā kā pils joprojām ietilpa Rīgas arhibīskapijā, tajā joprojām rezidēja arhibīskapijas Turaidas fogts (pilsnovadu pārvaldnieks un tiesnesis), kura iecelšanas un kontroles tiesības bija arhibīskapam. Reālajā dzīvē, domājams, šajā laikā ordeņa mestriem bija daudz lielāka ietekme Turaidas fogta izvēlē, nekā arhibīskapiem, kuri visbiežāk uzturējās pāvesta galmā, nevis Livonijā. 1350. gadā arhibīskaps Fromholds no Fifhūzenes neilgu laiku uzturējās Turaidā, kur izdeva vienu dokumentu, tomēr pilnībā pils atgriezās Rīgas arhibīskapa pārvaldē tikai pēc 1366.gada. Šajā gadā Romas pāvests uzspieda Vācu ordenim Livonijā izlīgumu, saskaņā ar kuru bija jāatdod sen atņemtās arhibīskapijas pilis.

1372. gadā Turaidas pils jau atkal bija Rīgas arhibīskapa rokās, ko apliecina te izdotie dokumenti. Nākamie arhibīskapi centās nostiprināt savu varu, taču jau 1391. gadā arhibīskapam Johanam IV no Zintenes (1374–1393) nācās pamest Livoniju, baidoties no vardarbības. Arhibīskaps kārtējo reizi ar sūdzībām devās uz pāvesta galmu, un viņa prombūtnes laikā ordeņbrāļi atkal pārņēma Turaidas pili un citus arhibīskapa īpašumus.

 Šoreiz pils ordeņbrāļu rokās palika trīs gadus, un no arhibīskapa pilīm iegūtie ienākumi tika izmantoti, lai 1394. gadā Vācu ordenis ordenis pasniegtu bagātīgas dāvanas (11500 zelta guldeņu) pāvestam Bonifācijam IX (1389–1404). Ordenis  panāca pāvesta piekrišanu sekojošām lietām:

  • Pirmkārt, turpmāk visiem Rīgas domkapitula (arhibīskapa padomnieki) locekļiem jāpieder pie Vācu ordeņa un pirms stāšanās amatā tiem jāsaņem Livonijas mestra atļauja;
  • Otrkārt, jau 1393. gadā par jauno Rīgas arhibīskapu pāvestam jāieceļ Vācu ordeņa virsmestra brāļadēls Johans V no Valenrodes.

 Ordeņbrāļi būtībā ieguva gandrīz pilnīgu kontroli pār Rīgas arhibīskapiju, un, kad 1397. gadā pāvests pasludināja, ka arī nākotnē neviens, kas nebūs Vācu ordeņa brālis, nevarēs kļūt par Rīgas arhibīskapu, likās, ka ordeņa uzvara ir pilnīga. Taču Livonijas mestrs nespēja saprasties ar jauno arhibīskapu, neskatoties uz  viņa radniecību ar virsmestru. Johans V no Valenrodes centās realizēt savu neatkarīgu politiku, ko ordenis nevēlējās pieļaut. 1405. gadā abi pretinieki izlīga – Rīgas arhibīskaps nodeva savu valstiņu Livonijas mestra pārvaldībā, ieceļot mestru par savu pilnvarnieku un vietnieku visās laicīgās lietās; par to ordenis apsolījās maksāt Johanam  V  no Valenrodes 4000 guldeņu gadā. Šādu līgumu noslēdza uz 12 gadiem, līdz 1417. gadam.

12 gadu nomas periodā Turaida bija pilnīgā ordeņa kontrolē. Turaidas fogtu iecēla ordeņa mestrs ne no Rīgas arhibīskapa vasaļu, bet gan ordeņbrāļu vidus, pilī atradās ordeņa garnizons un pilsnovada ienākumi nonāca ordeņa rīcībā. Līdz pat 1417. gadam ordeņbrāļi bija neapšaubāmi dominējošais spēks Livonijā, kaut arī 1410. gada Tannenbergas kauja, kurā Vācu ordeni Prūsijā smagi sakāva poļu-lietuviešu karaspēks, krietni vājināja Vācu ordeņa statusu. Turaida 1417. gadā tik atdota Rīgas arhibīskapam, tomēr Johans V Livonijā nekad neatgriezās un jau nākamajā gadā panāca savu pārcelšanu uz Ļježas bīskapiju mūsdienu Beļģijas teritorijā.

1418. gadā jau cits pāvests – Martins V (1417–1431) iecēla jaunu Rīgas arhibīskapu, ignorējot gan ordeņa mestra, gan iepriekšējā arhibīskapa ieteiktos kandidātus, gan arī sava priekšgājēja izdoto rīkojumu par Rīgas arhibīskapa obligātu piederību Vācu ordenim. Par jauno arhibīskapu tika izvēlēts Johans VI Ambundi (1418–1423), jau padzīvojis un pieredzējis garīdznieks, kurš panāca, ka ne Rīgas arhibīskapam, ne domkapitulam vairs nevajadzēs būt Vācu ordeņa biedriem, tādējādi sagraujot ordeņbrāļu centienus pēdējo 25 gadu laikā. Viņa pusē nostājās domkapituls, Rīgas pilsēta, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapi. Ap 1420. gadu Johans VI Ambundi sasauca pirmo Livonijas landtāgu – Livonijas kārtu un valdnieku pilnsapulci. Ar tās palīdzību arhibīskaps gribēja ierobežot ordeni un konsolidēt Livonijas valstiņas un kārtas kopīgai ārpolitikai, iekšpolitikai un ekonomikai.

Rīgas arhibīskapa Henninga Šarpenberga kaltie Rīgas feniņi ar stilizētu arhibīskapa portretu. 15. gadsimts

Rīgas arhibīskapa Henninga Šarpenberga kaltie Rīgas feniņi ar stilizētu arhibīskapa portretu. 15. gadsimts

Rīgas arhibīskaps Henings Šarpenbergs (1424–1448), kurš bieži uzturējies Turaidas pilī, centās stiprināt Rīgas arhibīskapa pozīcijas Livonijā.  Pateicoties ordeņa vājumam pēc Tannebergas kaujas, tas bija iespējams (3. att.) Ordeņbrāļi bija noraizējušies par ārējiem draudiem no kaimiņu zemēm, tāpēc bija ieinteresēti uzturēt mieru zemes iekšienē, tikai retu reizi nonākot līdz spēka demonstrācijai. Naudas trūkums ordeņbrāļiem raisīja diplomātiskās problēmas, jo ar bagātajām dāvanām nevarēja panākt labvēlīgus pāvesta lēmumus, un dažkārt situāciju Livonijā ordenis centās atrisināt ar spēku. Daži ordeņbrāļi noslepkavoja arhibīskapa un citu Livonijas bīskapiju sūtņus, kas devās uz pāvesta galmu ar sūdzībām. Gandrīz izcēlās karš, tomēr ordenis pēdējā brīdī izvairījās no atklātas cīņas.

Pēc arhibīskapa Šarpenberga nāves Vācu ordeņa virsmestram, lai atgūtu kontroli pār Rīgas arhibīskapiju, izdevās panākt Vācu ordeņa brāļa, virsmestra kanclera Silvestra Stodevešera (1448–1479) iecelšanu par jauno arhibīskapu. Tomēr Stodevešers izrādījās ambiciozs valdnieks, kas sāka piekopt pats savu, neatkarīgu politiku, it īpaši jautājumos par Rīgas pilsētas neatkarību no ordeņa. Viņš stiprināja savu militāro spēku, pārbūvējot un nostiprinot arhibīskapijas pilis. Arī Turaida šajā laikā tika ievērojami pārbūvēta.  1479. gadā konflikts starp ordeni un arhibīskapiju par varu bagātajā Rīgas pilsētā nonāca līdz atklātam karam, kurā Stodevešers lūdza militāru palīdzību Zviedrijas karalim. Pirms zviedri bija ieradušies, ordeņbrāļi ieņēma  arhibīskapa pilis, ieskaitot Turaidu, un saņēma arhibīskapu gūstā. Turpmākos piecus gadus pils atkal bija ordeņbrāļu rokās un tika izmantota kā militārs atbalsta punkts – piemēram, 1481. gadā, baidoties no rīdzinieku sacelšanās pret ordeņa varu, no Turaidas un citām pilīm tika atvesti smagie lielgabali un nostādīti pret dumpīgo pilsētu.

Rīgas arhibīskaps atguva Turaidas pili tikai 1486. gadā, taču pilī joprojām palika Livonijas mestra garnizons. Arhibīskapa Mihaela Hildebranda (1484–1509) laikā  karš starp ordeni un Rīgas pilsētu turpinājās. Rīgas arhibīskaps  centās samierināt karojošās puses, tajā pašā laikā mēģinot nostiprināt arī savu statusu. 1491. gadā rīdzinieki tika smagi sakauti un noslēdza mieru.

Valters fon Pletenbergs – ievērojamākais Vācu ordeņa Livonijas mestrs. Skulptūra pie Rīgas pils. 16. gadsimts

Valters fon Pletenbergs – ievērojamākais Vācu ordeņa Livonijas mestrs. Skulptūra pie Rīgas pils. 16. gadsimts

Ar 1491. gada līgumu uz ilgu laiku beidzās zemes kungu savstarpējie kari Livonijā. Turpmāk Vācu ordeņa Livonijas atzars stingri turēja varu savās rokās, pateicoties Livonijas mestram Valteram fon Pletenbergam (1494–1535) (4. att.), kurš spēja veiksmīgi sadarboties ar citiem zemeskungiem Livonijā, arī Rīgas arhibīskapiem.  Pēdējais militārais konflikts starp Livonijas mestru un arhibīskapu bija t.s. koadjutoru ķilda 1557. gadā, kas ievadīja daudz lielāku un nozīmīgāku militāru konfliktu – Livonijas karu (1558–1582). Ilgie savstarpējie konflikti bija novājinājuši Livoniju, kamēr kaimiņvalstis  arvien pieņēmās spēkā. 1558. gadā Krievijas cars Ivans IV Bargais (Иван Грозный​) (1533–1584) uzbruka Livonijai. Sākās karš, kurš noveda pie nežēlīgas zemes izpostīšanas un Livonijas teritorijas sadalīšanas.

Jānis Rudzītis,
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts publicēts Siguldas Avīzē, jūnijs 2017 Nr.6 (193)

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti