Turaidas
muzejrezervāts

porno

Iesvētību apsveikumu kartītes Turaidas muzejrezervāta krājumā


SM 10429Pie altāra, kur svētums mirdz;
Ai, bērnība, es skūpstu tevi,
tev pieder mana bērna sirds!
(J. Poruks)

Pavasaris dabā ir atmodas laiks, kad jaunai dzīvei plaukst pumpuri, sazaļo koku lapas, mostas kukaiņi un no siltajām zemēm atgriežas gājputni. Tāds atdzimšanas laiks cilvēka dzīvē ir iesvētības un gatavošanās šim svinīgajam notikumam.

Evaņģēliski luteriskajā baznīcā iesvētības ir svinīgs rituāls, kurā kristītais apliecina savu ticību un tiek uzņemts par pilntiesīgu draudzes locekli un drīkst saņemt Svēto vakarēdienu. Ilgu laiku šis kristīgās pārliecības apliecinājuma brīdis tika uzskatīts par pāreju no bērnības uz pieauguša cilvēka dzīvi. Līdz 20. gadsimta sākumam tā bija Vidzemes jauniešiem pašsaprotama dzīves norise un kārtība, taču ar laiku baznīcas tradīcijas vairs netika ievērotas tik ļoti stingri. Jaunie cilvēki varēja brīvi izvēlēties laiku, kad apliecināt savu kristīgo ticību un piederību kristiešu draudzei: Teologs Gustavs Šaurums (1883–1952) 20. gadsimta 30. gadu beigās raksta: “Tagad jau vairs neviens netop spiests nākt pie iesvētīšanas… Katrs, kas tagad nāk pie iesvētīšanas, nāk labprātīgi, ne no viena nepiespiests.”

Iesvētības pārsvarā notika pavasarī, beidzoties skolas mācību gadam. Svarīgajam notikumam jaunieši gatavojās iesvētes mācībās, kuras vadīja draudzes mācītājs. Mācībām noslēdzoties, baznīcā notika svinīgs iesvētīšanas dievkalpojums, kurā jaunieši tika uzņemti par kristīgās draudzes locekļiem. Jaunajām meitenēm tika darinātas vai pirktas baltas garas kleitas, puiši tērpās tumšos uzvalkos. Turaidas muzejrezervāta krājumā vairākās fotogrāfijās redzami iesvētāmo jauniešu pulciņi gājienā, kura priekšgalā iet draudzes mācītājs. No vecāku cilvēku atmiņu stāstījumiem zināms, ka daudzviet bārenes un meitenes, kurām bija sēras, šajā dienā ģērbās melnās kleitās. Kā varam lasīt teologa, kultūras darbinieka Gustava Šauruma sastādītajā ieteikumu un padomu grāmatā “Kristīgs vadonis iesvētāmiem” (Rīga, 1938), nereti šie svētki tiek svinēti plašā radu un draugu saimē ar lielām svinībām, reibinošiem dzērieniem un dārgām dāvanām. Gustavs Šaurums ne tikai iesaka, kā jauniešiem gatavoties šim svarīgajam notikumam, bet arī dod padomu vecākiem: “… iesvētīšanas diena, kā ģimenes svētku diena, ir jāsvin ģimenes locekļu starpā visā nopietnībā un katrā ziņā bez reibinošiem dzērieniem”. Iesvētītie saņēma ģimenes un draugu apsveikumus, bieži tika dāvinātas arī Dziesmu grāmatas un, tieši šim notikumam tipogrāfiski iespiestas apsveikumu kartītes. Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas 59 iesvētību apsveikumu kartītes, vairāki desmiti Dziesmu grāmatu, kā arī iesvētīšanas apliecību un norises fotogrāfiju, ko muzejam dāvinājuši turaidieši, siguldieši un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji.

Iesvētību apsveikumu kartītes ir vienas no greznākajām, un parasti ir atveramas ar vidū ievietotu teksta lapu. Uz apsveikumu kartītes izplatītākais attēls ir rozes, lilijas un sniegpulkstenīši, tāpat populāras ir arī sīku ziediņu kompozīcijas, retāk – kāda sižetiska ainiņa.

Tikai uz dažām kartītēm zīmējuma sižets ir ar kristīgu ievirzi ― uz piecām kartītēm ir krusta attēls, un uz viena apsveikuma redzams eņģelis ar rožu vainagu uz zilu debesu fona. Divās apsveikumu kartītēs iekšlapā attēlots Jēzus Kristus kā avju gans. Daļa attēlu ir reljefi iespiesti ar izceltiem krāsainu ziediņu attēliem un ar ornamentāli izgrieztām apmalēm. Vienai kartītei uz pirmā vāka izgrieztā lodziņā ievietots sīku puķīšu izšuvums uz ļoti smalka auduma, savukārt kādai citai ar auduma lodziņu rotātai kartītei, ir krusta un rožu ziedu rāmītis no abām pusēm. Apsveikumu kartītes rotātas ar zīda saitītēm un aukliņām.

Interesantas ir apsveikumu kartītes, kuru noformējumā izmantots caurspīdīgs celuloīda paveids, kur karstā masā iespiests zīmējums, kas masai atdziestot un sacietējot, tiek izkrāsots un maliņa tiek piešūta pie papīra. Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas vairāk nekā desmit šādu apsveikumu. Šāda tipa kartītes kopš 19. gadsimta beigām darinātas Vācijā un Anglijā. Uz apsveikumu kartītēm nav nekādu norāžu par to darināšanas vietām, savukārt muzeja krājumā esošie apsveikumi datēti ar 20. gadsimta 20. un 30. gadiem.Iespējams, šajā laikā kartītes bija iespējams iegādāties grāmatu veikalos.

Lielākajai daļai iesvētību apsveikumu kartīšu uz teksta lapas ir apsveikuma teksts, atvērumā – dzejas rindas vai citāts no Svētajiem Rakstiem. Vairākās kartītēs tipogrāfiski iespiestas rindas no Mateja Evanģelija (28.20.): “Un es palikšu pie Jums līdz pasaules galam!”, vēstules romiešiem (12.12.): “Ļaunums lai tevi neuzvar, bet uzvari tu ļaunu ar labu!”. Uz divām apsveikumu kartītēm iespiestas rindas no Dāvida dziesmas (24.4.): “Jebšu es staigātu nāves ēnas ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo tu esi pie manis, tavs gods un zizlis mani iepriecina.”

Nereti dzejas rindas ir ar laicīgu sižetu, tajās aprakstītas atvadas no bērnības, un izskan vēlējumi jaunam dzīves cēlienam. Nereti apsveicēji uz teksta lapas rakstījuši arī kādu konkrētajā laikā populāru dzejoli.

Vecākais Turaidas muzejrezervāta krājumā esošais apsveikums datēts ar 1905. gada 6. martu. Uz ārējā vāciņa zīmēti balti lilijām līdzīgi ziedi, iekšā ievietotajā kartītē zem krusta attēla teksts: “Daudz laimes iesvētīšanas dienā!” Atvērumā tipogrāfiski iespiestas rindas no Mozus grāmatas: “Tas Kungs, tavs Dievs, tas tevim ies līdz! Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs.” Trīs iesvētību apsveikumi datēti ar 1909. gadu. Vienā no šiem apsveikumiem tipogrāfiski iespiestās dzejas rindas ir romantiskas, un nekas neliecina par svētku kristīgo nozīmi:

Kad pļavā ziedēs puķītes
Un putni dziedās birzītēs,
Tad es par tevi domāšu
Un Tev no sirds tad vēlēšu:
Lai tev ir katris dzīves brīdis
Tāds kā šis pavasara rīts!
Un viss Tavs mūža gājums jauks
Kā ziediem klātais rožu lauks!

Kāds apsveicējs 1909. gada 22. martā kartītē ierakstījis tikai datumu, savus iniciāļus un sentimentālas dzejas rindas:

Lai zaļo nu Tavs
Jaunībs laiks iekš jasmīniem un lilijām,
lai laimība Tev kroņus pin
No skaidras nevainības.

Ja lielākajā daļā apsveikumu izmantoti naivi un sentimentāli jūsmīgi pantiņi, tad dažos atrodamas arī šodien atzītu dzejnieku rindas. Kā piemēru var minēt Jāni Poruku, kura dzejolis “Ceļa jūtis” iespiests vairākas apsveikumu kartītēs:

Vai zvans jau skan? vai miegā dzirdu?
Vai jāpošas? … ja, tiešām sauc:
Ai, jaukais sapnis, tevī mirtu,
Kur piedzimis, kur prieks daudz.
Ai, bērnība, ai, saules dienas!
Vai tikai reizi spīdat jūs?
Vai neredzēšu vairs nevienas?
Vai tikai mācies debess būs?
“Jau šķiries!”… čukstu vēl uz sevi
Pie altāra, kur svētums mirdz;
Ai, bērnība, es skūpstu tevi,
tev pieder mana bērna sirds!

Turaidas muzejrezervāta krājumā esošo iesvētību apsveikumu kartīšu lielākā daļa attiecas uz 20. gadsimta 20./30. gadiem, bet pati jaunākā, kas glabājas muzeja krājumā, datēta ar 1946. gadu, kurā tipogrāfiski iespiestas dzejas rindas:

Ak liegas sēras, salda gaida,
Tu jaunīb`s dienu zelta rīts,
Kur nākamība pretī smaida,
Sirds žēlos dzīves priekos trīc.
Kaut zaļotu jel mūža dienu
Šī zelta jaunība arvienu.

Padomju periodā baznīcas un kristīgās tradīcijas tika noliegtas. Daudzviet baznīcas un kristīgās draudzes darbojās un kopa tradīcijas, to īpaši nepopularizējot, tādēļ arī Turaidas muzejrezervāta krājumā vēlāku gadu iesvētību apsveikumu kartīšu nav. Šodien cilvēki izmanto dažādas iespējas, lai apsveiktu draugus un tuviniekus šajos svētkos, bet ar roku rakstītas mūsdienu kartītes muzejā nav nonākušas.

Aija Dzene
Turaidas muzejrezervāta krājuma galvenā speciāliste

 , , ,        Raksti par krājumu