istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

porno

Mūsu novadnieks – Teodors Zaļkalns


Siguldas novada renovētā Kultūras centra atklāšanas programmas ietvaros 2018. gada 15. septembrī plkst. 12.00 pie Kultūras centra tiks atklāts Ojāra Siliņa veidotais Teodora Zaļkalna skulpturālais portrets. Šajā pašā dienā centra izstāžu zālē atklās Turaidas muzejrezervāta veidoto izstādi par novadnieku, latviešu profesionālās tēlniecības pamatlicēju Teodoru Zaļkalnu. Izstāde apskatāma kultūras centrā līdz š.g. 11. novembrim.  

Teodors Zaļkalns (Grīnbergs 30.11.1876-06.09.1972.) 20. gadsimta vidus. Foto no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma

Teodors Zaļkalns (Grīnbergs 30.11.1876-06.09.1972.) 20. gadsimta vidus. Foto no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma

Viena no spilgtākajām Siguldas novadā dzimušajām personībām ir tēlnieks Teodors Zaļkalns (Grīnbergs). Mākslinieks dzimis 1876. gada 30. novembrī Allažos, “Zaļajā klanā”. Viņa bērnība un jaunība ir saistīta ar Allažiem, Silciemu un Siguldu.

Teodora Zaļkalna vectēvs Vilhelms Grīnbergs ir Jaunlaicenes dzirnavnieka dēls, kurš 19. gadsimta sākumā pārceļas uz Siguldu. Divus gadus Siguldas pilsmuižā nostrādā par sulaini, bet pēc tam četrdesmit gadus strādā Allažu muižā pār pārvaldnieku, kur nopērk mājas “Tīles” ar 600 pūrvietām zemes, kas atbilst 224,82 ha. Apprec Siguldieti Lizeti, ar kuru ģimenē audzina sešus bērnus – trīs meitas un trīs dēlus.

Vectēvs bijis neliela auguma plecīgs vīrs, kurš izslavēts ar savu stingrību un taisnīgumu. Pratis visādus amatus, bijis liels bitenieks un mednieks.  Pavadījis daudz laika kopā ar saviem mazdēliem. Viņa stāsti un pamācības ir ietekmējušas jauno Grīnbergu dēlu uzskatu veidošanos. Vectēva dotos padomus Teodors Zaļkalns ievērojis līdz sirmam vecumam. Arī Vilhelma Grīnberga brālis Pēteris pārceļas no Jaunlaicenes uz Allažiem un uzceļ Kaļķugravas dzirnavas, kuras arī šobrīd atrodas savā izcelsmes vietā.

Piemiņas akmens atklāšana tēlniekam Teodoram Zaļkalnam 1984. gada 30. novembrī viņa dzimtajās mājās Allažu “Zaļajā kalnā”. No kreisās: tēlnieki Laimonis Blumbergs un Alberts Terpilovskis, Siguldas novadpētniecības muzeja direktore Anna Jurkāne. Foto no TMR krājuma

Piemiņas akmens atklāšana tēlniekam Teodoram Zaļkalnam 1984. gada 30. novembrī viņa dzimtajās mājās Allažu “Zaļajā kalnā”.
No kreisās: tēlnieki Laimonis Blumbergs un Alberts Terpilovskis, Siguldas novadpētniecības muzeja direktore Anna Jurkāne. Foto no TMR krājuma

Allažu “Tīļu” zemi 19. gadsimta otrajā pusē Vilhelms Grīnbergs sadala starp dēliem. Teodora Zaļkalna tēvam Eduardam tiek zemes gabals ar mežu, uz kura viņš uzceļ mājas “Zaļais kalns”. Laulībā ar Alūksnes mežsarga meitu Mariju Aizpurīti (Aizpuriņu) piedzimst četri dēli: Oskars, Kārlis, Teodors un Jānis.  Kārlis saslimst ar plaušu karsoni un mirst divarpus gadu vecumā. Kad 20. gadsimta trīsdesmitajos gados strauji pieaug latviskās cilmes vārdu došana jaundzimušajiem un uzvārdu latviskošana, Eduards Grīnbergs kopā ar dēlu Teodoru oficiāli maina uzvārdu un turpmāk saucas Zaļkalns, bet Teodora brāļi Oskars un Jānis paliek Grīnbergi. Teodora tēvs Eduards Grīnbergs ir zemnieks, līdumnieks un labs amatnieks.  Raksta dzeju un labi zīmē. Māte Marija jaunībā vēlas mācīties mūziku, bet toreizējo dzīves apstākļu dēļ, tas nav iespējams. Visu mūžu viņa interesējās par literatūru un daudz lasa. Tomēr “Zaļā kalna” zeme neienes tik daudz, lai uzturētu ģimeni, tādēļ pusotru gadu pēc Teodora piedzimšanas, 1878. gadā, Eduards Grīnbergs ar ģimeni pārceļas uz Silciemu.  Netālu no Allažu baznīcas viņš nopērk zemi un māju. Tās piebūvē atver veikaliņu, kam apkārt aug daudz kadiķu krūmu, tādēļ to vietējie ļaudis dēvē par “Paegļu bodīti”. Astoņu gadu vecumā Teodors Zaļkalns sāk mācīties Allažu draudzes skolā, pēc tam vecāki nolemj sūtīt zēnu Rīgas pilsētas reālskolā, kur jau mācās vecākais brālis Oskars. Vēlāk viņiem pievienojas arī Jānis.

Teodora Zaļkalna vecāki 19. gadsimta beigās no Silciema dodas uz Siguldu. Eduards Grīnbergs uzceļ pirmo privātmāju Siguldā, kura atrodas tagadējā Krišjāņa Valdemāra ielā 1. Šajā laikā būvē Rīgas – Valkas dzelzceļu, Eduards Grīnbergs strādā Lorupes muižas Starpaskrogū par krodzinieku un apgādā ar produktiem dzelzceļa celtniekus. Pēc dzelzceļa Rīga – Valka atklāšanas 1889. gadā Sigulda strauji uzplaukst un ir iecienīta atpūtas vieta gan pašmāju, gan ārzemju tūristiem.  Tiek celtas vasarnīcas un pansijas. Grīnbergi atver tējnīcu un veikalu.  Viņu ģimenei pamazām izdodas tikt pie turības.

Siguldā 19. gadsimta beigās ierodas atpūtnieki arī no Pēterburgas. Teodors Zaļkalns iepazīstas ar kādu Pēterburgas Mākslas akadēmijas studentu, kurš daudz stāsta par mākslas dzīvi, muzejiem un lielisko arhitektūru galvaspilsētā. Jaunais Teodors sāk sapņot par mākslas studijām un dzīvi tālajā pilsētā. Kad Rīgas pilsētas reālskola gandrīz pabeigta, Teodors Zaļkalns satiek skolas biedru no Allažiem – Žani Gailiņu, kurš mācās Štiglica zīmēšanas skolā Pēterburgā. Drauga stāsti iedvesmo Zaļkalnu kādai drosmīgai rīcībai, kas ir nozīmīga visam viņa tālākajam dzīves ceļam.  Noskaidrojis, ka pieminētajā skolā uzņem arī tos audzēkņus, kuri nav pabeiguši reālskolu, viņš paziņo vecākiem, ka vēlas doties uz Pēterburgu. Ģimene nolemj: ja Teodors izkritīs pēceksāmenā krievu valodā, tad viņu laidīs uz Pēterburgu, ja izturēs – vajadzēs pabeigt reālskolu.  Zaļkalns tīšam “izkrīt” eksāmenā, kaut gan uzdevumus zina pietiekami labi.

1893.gadā jauneklis kopā ar tēvu dodas uz Pēterburgu un iestājas Štiglica zīmēšanas skolā, kur apgūst glezniecību un oforta tehniku. Studiju sākumā Teodoram skolā veicamie uzdevumi šķiet saistoši, taču pamazām viņa interese noplok. Skolas galvenā ievirze ir gatavot lietišķās mākslas speciālistus dažādās nozarēs, bet viņu arvien vairāk un vairāk saista tēlotāja māksla. Pēc Štiglica zīmēšanas skolas beigšanas 1899. gadā Teodoram Zaļkalnam uz vienu gadu piešķir stipendiju ārzemju braucienam. Šis materiālais atbalsts dod iespēju jaunajam māksliniekam 1900. gada sākumā ierasties Parīzē, kas ir tā laika pasaules mākslas centrs. Viņš apmeklē izcilā franču tēlnieka Ogista Rodēna studiju, kuru faktiski vada Rodēna skolnieki, jauni apdāvināti tēlnieki – Antuāns Burdels un Žils Debuā. Desmit dienas pēc iestāšanās studijā, savus skolniekus apciemo Rodēns. Zaļkalns ar Rodēnu tiekas tikai četras reizes, tomēr šīs satikšanās kļūst par nozīmīgu pagrieziena punktu viņa daiļradē, jo jaunais gleznotājs pievēršas tēlniecībai.

Gan mācību laikā Štiglica zīmēšanas skolā, gan pēc atgriešanās no studijām ārzemēs, Teodors Zaļkalns vasaras pavada tēva mājās Siguldā. No Pēterburgas pārbraucis, jaunais mākslinieks lolo nodomu kļūt par dzimtenes ainavu gleznotāju. Mākslinieka Jāņa (Johana) Valtera rosināts, glezno Siguldas apkārtnes dabu, Gaujas stāvos krastus, pavasara ainavas ar ledus un sniega kušanu, gravas un nogāzes. Bet, kad pievēršas tēlniecībai, Zaļkalns vasarās dzīvo tēva mājas piebūvē, veido un cērt marmoru. Diemžēl tēva mājas Siguldā Pirmā pasaules kara laikā nodeg un līdz ar to bojā aiziet lielākā daļa no šiem darbiem.

Pēc atgriešanās no Parīzes Teodors Zaļkalns Pēterburgā iepazīstas ar nākamo dzīvesbiedri Mariju Bernacku.  Visu dzīvi viņa ir liels atbalsts tēlniekam. Daudz palīdz, pilnībā uzņemas ikdienas rūpes, ir modelis viņa darbiem, tai skaitā arī darbam “Bronza”. Dzīvesbiedres mudināts, viņš ar šo krūšutēlu piedalās Pēterburgas Mākslas akadēmijas ”Pavasara izstādē ”un pirmo reizi atklātībā sevi piesaka kā tēlnieks. Kritika “Bronzu” novērtē kā darbu, kurš var droši nostāties blakus labākajiem sasniegumiem tā laika Eiropas stājtēlniecībā. Vienlaikus šī Teodora Zaļkalna debija kļūst par pirmo ievērojamo notikumu Latviešu tēlniecībā.

Teodors Zaļkalns ir talantīgs un daudzpusīgs tēlnieks.  Viņš strādā gandrīz visos tēlniecības žanros – veido ģīmetnes, figūras, ciļņus, statuetes, pieminekļus, memoriālus tēlus, medaļas, animālijas jeb dzīvnieku figūras. Kopā ar tēlniekiem Gustavu Šķilteru un Burkardu Dzeni liek pamatus latviešu profesionālajai tēlniecībai. Meistara darbi ir radīti dažādos materiālos, tomēr vistuvākais viņam ir granīts. Viņa “Māmiņas” liek aizdomāties par mūsu tautas grūtajām bēgļu gaitām Pirmā pasaules kara laikā. Meža kapos skatoties uz viņa radīto “Poruka kapa pieminekli”, liekas, ka uzpūtīs vējš un kalnā stāvošā meitene nāks pretī, klusu čukstēdama dzejnieka liriskās rindas. Tie, kuri apmeklēs mūsu Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijas, noteikti vēlēsies pieskarties viņa radītai “Cūkai”, kura ir kļuvusi par apmeklētāju iemīļotāko tēlniecības darbu.

 Nozīmīgs devums ir viņa trīs radītie darbi dzimtā novada pilsētai Siguldai.  Tie ir pieminekļi Kronvaldu Atim (1938) un Krišjānim Baronam (1956. Bronzā atliets 1985) un Alfrēda Kalniņa portrets (1958). Piemineklis latviešu publicistam, sabiedriskajam darbiniekam, valodniekam, pedagogam Kronvaldu Atim tiek atklāts 1938. gada 26. jūnijā Siguldā Preses pils (Siguldas Jaunā pils) pagalmā. Darbs ir lielākais Teodora Zaļkalna veidojums bronzā. Latvijā lielu pieminekļu liešanai trūkst pieredzes, tādēļ 2,5 metrus augsto, 1600 kg smago bronzas figūru atlej Dānijā – Laurica Rasmusena dāņu karaliskā galma lietuvē Kopenhāgenā. Meistars dodas uz Kopenhāgenu, un pats seko līdzi visiem liešanas darbiem. Dāņu laikraksts “Politiken” nopublicē pieminekļa attēlu un atzinīgu atsauksmi. Kronvaldu Ata pieminekļa atklāšana ir lieli svētki ne tikai Siguldā, bet visā Latvijā. Pieminekli atklāj izglītības ministrs, profesors Augusts Tentelis, iesvēta Siguldas Ķempju ev. lut. draudzes mācītājs Fridrihs Brēdermanis. Avīzēs laikus tiek izsludināta pietikšanās organizētam braucienam uz šo pasākumu un par piedalīšanos azaidā bijis jāiemaksā 8.00 Ls. Teodoram Zaļkalnam kāds apmeklētājs šajā dienā pasniedzis zīmīti ar Kronvalda statujai veltītām rindām:

”Viņš roku izstiepis, viņš uguņo, viņš runā.
Viņš klausās tautas slavas nākamajā dunā.”

Teodora Zaļkalna veidotā Krišjāņa Barona pieminekļa atklāšana 1985. gada 19. oktobrī Siguldā. Foto no TMR krājuma

Teodora Zaļkalna veidotā Krišjāņa Barona pieminekļa atklāšana 1985. gada 19. oktobrī Siguldā. Foto no TMR krājuma

Meistars pie pieminekļa Krišjānim Baronam strādā daudzus gadus. Nevienas citas skulptūras veidošanā Teodors Zaļkalns nav ieguldījis ik daudz darba. Mākslinieks Krišjāņa Barona krūšutēlu izveido jau 1909. gadā. Vēlākos gados izcērt marmorā, bet nepabeidz. Tēlnieks 1937.un 1939. gadā izgatavo pieminekļu metus, kas netiek realizēti. 1946. gadā Zaļkalns atsāk darbu pie pieminekļa.  Paiet vairāk nekā desmit gadi, kuros tēls vairākkārt tiek pārveidots. To atlej kombinātā “Māksla“ 1985. gadā un atklāj Dainu tēva 150. dzimšanas dienā Siguldā. Kārlis Baumanis, Teodora Zaļkalna biogrāfs ir teicis, ka “Šis tēls ir Teodora Zaļkalna skulptūrai veltītā mūža vainagojums”.

Teodoru Zaļkalnu dzīves ceļā pavada un priecē draudzība ar daudzām radošām personībām – māksliniekiem, mūziķiem, literātiem. Siguldā 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā pulcējas radoši ļaudis. Netālu no tēva mājas “Lakstīgalās” dzīvo Teodora Zaļkalna brālēns, tēlnieka Burharda Dzeņa brālis Reinholds Dzenis, mazliet tālāk, Šveices ielā – Zaļkalna draugs komponists Alfrēds Kalniņš, “Kalna Klaukās” apmeties gleznotājs Janis Rozentāls. Bieži viesi Siguldā ir izcilas personības – Jūlijs Madernieks, Emilis Melngailis, Emīls Dārziņš, Andrejs un Pāvuls Jurjāni.

Īpaša draudzība mūža garumā saista divus siguldiešus – Teodoru Zaļkalnu un komponistu Alfrēdu Kalniņu. Viņi bieži tiekas, pavada laiku garās sarunās par latviešu kultūru. Abi draudzību apliecinājuši arī savās radošajās izpausmēs. Alfrēds Kalniņš savas daiļrades sākumā 1901. gadā velta tēlniekam dziesmu “Brīnos es…” ar Andrieva Niedras vārdiem.  Vēlāk komponists saraksta trīs dziesmas ar Teodora Zaļkalna vārdiem: “Pelēkas kā snaudā”, “Daiļās daudzas sejas” un “Nemiers mani nes”. Savukārt tēlnieks veido gan komponista pieminekli Rīgā (1966), gan Alfrēda Kalniņa ģīmetnes trīs metus (1950, 1958 un 1961). Pie Siguldas mākslas skolas 1979. gada 8. septembrī atklāj 1958. gadā veidoto Alfrēda Kalniņa skulpturālo portretu, kas pieskaitāms pie nozīmīgākajiem Teodora Zaļkalna radītajiem raksturportretiem. Izstādes laikā skulpturālais portrets būs apskatāms Siguldas novada Kultūras centrā.

Teodors Zaļkalns ir daudzpusīga personība. Lielu vietu viņa dzīvē ieņem pedagoģiskā darbība.  Savas pedagoga gaitas Teodors Zaļkalns uzsāk 1903. gadā kā Jekaterinburgas (Krievija) lietišķās mākslas skolas pedagogs. Zaļkalns ir vērīgs skolotājs un uzmanīgi iepazītas ar visiem skolnieku darbiem. Viņš saskata talantu kāda par sliktu uzvedību un nesekmību no skolas izslēgta audzēkņa darbos. Panācis skolnieka atgriešanos, Zaļkalns ņem viņu savā audzināšanā. Laika gaitā šis zēns kļūst par ievērojamu mākslinieku – izcilo krievu tēlnieku Ivanu Šadru (Иван Дмитриевич Шадр) (1887–1941).

Teodors Zaļkalns 1944. gada rudenī  kļūst par tēlniecības katedras dekānu un skulptūru darbnīcas vadītāju. Pedagoģiskais darbs nes bagātus augļus – četrpadsmit gadu laikā akadēmiju beiguši 59 tēlnieki, no kuriem 54 ir Teodora Zaļkalna diplomandi. Daudzi sirmā meistara audzēkņi ir kļuvuši par ievērojamiem tēlniekiem – Kārlis Baumanis, Lilija Līce, Lea Davidova–Medene, Rasma Bruzīte, Ojārs Siliņš, Gaida Grunberga u.c. Teodors Zaļkalns ir ass un tiešs mākslas kritiķis, kurš izvirza mākslai augstas prasības gan satura atklāsmes, gan profesionālās meistarības ziņā. Savas iegūtās atziņas mākslā viņš apkopo teorētiskā rakstā “Tēlnieciski būtiskais”, kuru studenti mēdz dēvēt par “Zaļkalna ticības apliecību”.

Savā garajā un bagātajā mūža Teodors Zaļkalns sakrājis vērtību pūru ne tikai mākslā vien. Reizē ar daudziem sabiedriskiem pienākumiem, radošo un pedagoga darbu viņš atrod laiku vēl kādam pasākumam, kas viņu interesē jau kopš jaunības dienām. Kopā ar gleznotāju Ugu Skulmi (1895–1963) un grafiķi Pēteri Upīti (1899–1988) tēlnieks darbojas terminoloģijas komisijā, kas rūpējas par pareizu tēlotājmākslas terminu ieviešanu latviešu valodā.  Viņš viegli apgūst svešvalodas – brīvi runā krievu, franču, itāļu un vācu valodā. Teodors Zaļkalns nekad nav bijis vienaldzīgs malā stāvētājs. Viņš raksta dzeju, aizraujas ar daiļslidošanu, medībām un vēsturi, ir bijis arī Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts.

Pārdzīvojis divus karus, izaudzinājis 54 tēlniekus, Latvijas kultūrainavā un muzejos atstājis izcilas mākslas vērtības, piedalījies neskaitāmās izstādēs, vienmēr aktīvais, nemierīgais, bet pedantiskais Allažu Zaļajā kalnā dzimušais latviešu tēlniecības pamatlicējs Teodors Zaļkalns mūžībā dodas 1972. gada 6. septembra rītā. Sirmais Meistars vēlas, lai viņu Zemesmātes klēpī gulda Allažu dzimtas kapos blakus vectēvam, tēvam, brālim un sievai. Diemžēl viņa pēdējā vēlēšanās netiek ievērota. Teodoru Zaļkalnu apglabā Rīgā, Raiņa kapos 11. septembrī. Viņa veikums ir novērtēts: no 1976. līdz 1994. gadam Rīgā darbojas Teodora Zaļkalna memoriālais muzejs, no 1973. līdz 1988. gadam Latvijas Mākslas akadēmijai dots Teodora Zaļkalna vārds, 1966. gadā izdota monogrāfija “Teodors Zaļkalns”, kuru saraksta tēlnieks Kārlis Baumanis. Viņa tēlu savos darbos iedzīvina citi mākslinieki.

Ir prieks, ka esam šo tradīciju tupinātāji un uzturētāji. Veiksmīgi rezultējusies mākslas zinātnieces Andas Treijas, Siguldas novada pašvaldības, tēlnieka Ojāra Siliņa ģimenes un Turaidas muzejrezervāta sadarbība. Tagad ikvienu atjaunotā Siguldas novada Kultūras centra apmeklētāju sagaidīs un pavadīs Meistara skolnieka, tēlnieka Ojāra Siliņa veidotais Teodora Zaļkalna skulpturālais portrets.

Arisa Pastuhova
Turaidas muzejrezervāta sadarbības un kultūras mantojuma projektu vadītāja

    Aktuāli, Jaunumi