Inčukalna un Vangažu muižas īpašnieka V. Kleina atļauja pie šīs muižas piederošam zemniekam Miķelim līdz 1824. gada Jurģiem (23. aprīlim) uzturēties Rīgā. 1823. gada 10. februāris

Ar 1819. gada Vidzemes zemnieku brīvlaišanas likumiem zemnieki kļūst nosacīti brīvi (viņus nevar pārdot, dāvināt utml.), bet visa viņu izmantotā zeme paliek muižas īpašums. Brīvlaistie zemnieki sākotnēji drīkst atstāt sava pagasta robežas tikai uz īsu laiku un  saņemot atļauju jeb pasi no muižas. Tikai ar 1832. gada Jurģiem zemnieki pilnībā  iegūst  tiesības mainīt dzīves vietu savas guberņas robežās. Pagasta atbildība pārvietošanās jautājumos ir ierobežota. Pārcelties uz citu dzīvesvietu zemnieks drīkst tikai ar muižas policijas atļauju jeb pasi. Nereti pēc muižnieka pieprasījuma pagasta valde ir spiesta anulēt izdotās izceļošanas atļaujas un pieprasīt izbraukušos zemniekus atgriezties. Ja kāds bez pagasta tiesas atļaujas maina savu darba devēju, viņu var sodīt ar arestu vai 30 spieķa sitieniem. No 1849. gada zemniekiem ir tiesības pārvietoties visā Krievijas impērijas teritorijā. “Likumi par Vidzemes zemnieku kārtas zemes turēšanu un dzīvošanu" nosaka, ka “[Ar 1849. gadu] Vidzemes zemniekam no augstākās valdīšanas puses ir pilna brīvība dota, savu dzīves vietu uzņemt jebkurā Krievu-valsts gubernementē, kad viņš papriekš piepilda, ko likumi par to spriež un prasa.” “Vienā un tai pašā gadā vairāk ne kā divdesmitai daļai no vienas valsts ļaudīm pār gubernementes robežām nebūs iet […]”