istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Turaidas pils viduslaiku koka trauki


Neskatoties uz ārkārtējās situācijas ierobežojumiem muzejrezervāta tiešajā komunikācijā ar apmeklētājiem, Turaidas muzejrezervāta pētnieki turpina darbu pie jaunu muzeja piedāvājumu izvedies, kā arī krājuma kolekciju izpētes. Piedāvājam ieskatu galvenās speciālistes Ievas Oses pētījumā par Turaidas pils viduslaiku koka traukiem, kas tiek veikts, gatavojot katalogu “Turaidas pils 13.–18. gadsimta koka un metāla trauki un galda piederumi”.

Turaidas pils 1989. gada izrakumos atsegta grebta mulda koka celtnes malā (TMR foto)

Turaidas pils 1989. gada izrakumos atsegta grebta mulda koka celtnes malā (TMR foto)

  Koka traukus arheoloģiskajos pētījumos atrod reti, jo organiskās vielas, nonākot zemē, lielākoties ilgi nesaglabājas. Arī Turaidas pils 1976.2000. gada izrakumos prof. Jāņa Graudoņa vadībā atrasti tikai atsevišķi koka priekšmeti. Lai izprastu to kādreizējo pielietojumu un nozīmi viduslaiku cilvēku ikdienas dzīvē, talkā nāk Rīgas un citvalstu arheologu secinājumi, kā arī Latvijas etnogrāfisko priekšmetu izpētē iegūtās atziņas.
Turaidas pils galvenā pagalma rietumu daļā 1989. gada arheoloģiskajos izrakumos izpētīja vairākus metrus biezu kultūrslāni – tā virspusē bija mūru gruveši, dziļāk sekoja gan irdenu smilšu, gan mālainas zemes kārtas, bet pašā apakšā atsedzās tumšas, mitras zemes noslāņojums. Tas bija apmēram metru biezs ūdens āderu caurausts slānis, kurā pastāvīgi sūcās gruntsūdens un gadsimtiem ilgi bija kavēta gaisa skābekļa piekļūšana. Tāpēc apakšējais mitrais zemes sablīvējums šajā vietā nebija izžuvis un organisko vielu sadalīšanās anaerobajā vidē notikusi ļoti lēni – slapjajā, vietām pat dubļainajā slānī bija redzamas dažādu maz trūdējušu koka būvdetaļu paliekas. Turpinot darbu ar mazām lāpstiņām, arheologiem izdevās attīrīt kādas celtnes apakšdaļu, kas plānā veidoja apmēram 6×6 m lielu telpu. Tās sienas bija būvētas karkasa konstrukcijā – pamatvainagu veidoja četrstūraini aptēsti baļķi, kuru gali savienoti ar taisnu pārlaidumu, veidojot gludu paksi. Stūros izcirstās ligzdās vertikāli bija ievietoti masīvi statņi, bet sienas aizpildīja stāvus liktas biezas plankas.
Kā zināms no Rīgas vecpilsētas arheoloģiskajiem izrakumiem, līdzīgā koka karkasa konstrukcijā 13. un 14. gadsimtā celti pirmo vācu pārceļotāju ēku pagrabi. Arī Turaidas koka būve saistāma ar vāciešiem. Pēc Indriķa hronikas ziņām, Turaidas pili 1214. gadā Rīgas bīskapam Albertam sāka celt no Vāczemes atceļojušie krustneši Raceburgas bīskapa vadībā. Tā kā zem aprakstītās būves arheologi atrada vēl senāku koka būvkonstrukciju paliekas, tad jādomā, ka izrakumos atsegtā virsējā koka telpa ar karkasa konstrukcijas sienām celta 13. gadsimta otrajā pusē vai pat tikai 14. gadsimtā. No šī laika celtnē bija saglabājusies arī aka, kurā atrada vairākus koka traukus.

Koka trauki koka akā

Koka bļodas virpotājs – 13. gs. dāņu miniatūra

Koka bļodas virpotājs – 13. gs. dāņu miniatūra

Turpinot izrakumus, minētajā koka karkasa konstrukcijas celtnes vienā malā atsedza koka aku ar dubultiem grodiem. Tās ārējās sienas bija celtas guļbūves tehnikā un sastāvēja no pusotra metra gariem apaļkokiem ar krusta pakšu pārlaidumu. Tiem iekšpusē bija izbūvēta norobežota ūdens tvertne – četros stūros novietoti statņi, kuru vertikālajās gropēs ielaisti biezi dēļi, novietojot tos uz šaurās malas horizontāli vienu virs otra. Aku aizpildīja tumšas, mitras zemes slānis, kas nekad nebija izžuvis un kuram gadsimtiem ilgi nebija piekļuvis ne gaiss, ne gaisma. Izsmeļot vienu metru dziļās akas pildījumu, no dubļainā slāņa tika izcelti dažādi daļēji satrūdējuši koka priekšmeti – mucas dēlis, fragmentāra virpota bļodiņa un vairāki galdiņu trauki. Vēl netālu no akas tumšajā zemes slānī attīrīja nelielu muldu. Minētie atradumi un to fragmenti pārstāv ikdienā lietotus priekšmetus – dažādos veidos tapušus koka traukus. Starp tiem ir gan vienkoči, gan no vairākām daļām gatavoti trauki. Lielākoties tie pārstāv profesionālu meistaru ražojumus, bet atsevišķus priekšmetus varēja darināt arī mājamatnieki.

Grebtais vienkocis – mulda
Turaidas pilī atrasto viengabala jeb vienkoča muldu varēja izmantot kā mazu maizes abru nelielam mīklas daudzumam vai mājdzīvnieku barības trauku – sili. Jādomā, ka netālu no pils vai pat tajā uz vietas viduslaikos strādājis kokamatnieks, kas grebis vienkočus. Kā norāda pats nosaukums, tie darināti no viena vesela koka gabala. No meža atvestam baļķim nolobīja mizu un nocirta apmēram pusmetru garu gabalu. To gareniski pāršķēla uz pusēm un ieguva divus iegarenas formas klučus. Šādā sagatavē ar dzelzs darbarīkiem – grebli un kaltu pamazām izdoba ovālu padziļinājumu. Tas bija diezgan sekls, jo lielāku dziļumu nepieļāva koka diametrs. Tā izveidojās dobts, lēzens, garens trauks jeb mulda. Viduslaiku vienkočus parasti gatavoja no lapu koka. Iespējams, ka jau sirmā senatnē šim nolūkam cirta liepas vai apses, kas bija galvenie izejmateriāli etnogrāfiskajām abrām 19. gadsimtā.

Koka virpojums – bļoda
Turaidas pils akā atrasta gandrīz vesela apaļa virpota bļodiņa. Tai ir vienkāršs profils – vidū sekls padziļinājums un vienmērīgi uz augšu lokveidā paplašinātas malas.
Virpotas bļodas un šķīvjus darināja no mazāka izmēra vienkoča sagataves – vispirms no baļķa nocirta apaļu kluci, tad to apēvelēja un ar kaltu un grebli vienā pusē izdoba. Lai grubuļainajā padziļinājumā neieķertos ēdiens, galda traukiem iekšpusi praktiskos nolūkos gludi apvirpoja, bet skaistākam izskatam nereti ar virpu  nogludināja arī ārpusi. Viduslaikos koka virpotāji bija specializējušies pilsētu amatnieki, kas izmantoja mehāniski darbināmu virpu. Tās asi grieza meistara palīgs ar roku, vai arī pats meistars ar kāju darbināja paminu. Otrā gadījumā vajadzēja  nospriegotu loku ar auklu, kuru uztina virpas statīvam. Tajā iestiprināja koka sagatavi un ar paminu uzsāka virpas rotēšanu. Vienlaikus amatnieks sagatavei tuvināja dažādu formu kaltus un apstrādājamā priekšmeta virsmu vienmērīgi nogludināja – izvirpoja trauka dobumu un apvirpoja ārpusi, veidojot simetrisku formu.
Kokamatnieks virpoja dažādus vieglāk apstrādājamus lapu kokus. Vācu arheologi ir izpētījuši, ka virpotie viduslaiku galda trauki gatavoti no kļavas, skābarža, alkšņa, oša un ozola. Virpošanai sevišķi piemērota un visbiežāk izmantota ir kļava, kas ir sīkstāka un elastīgāka, bet oša un skābarža trauki nereti ir sametušies un ieplaisājuši.

Mucinieka darinājumi

Mucinieks. Vācu mākslinieka Josta Ammana 1568. gada kokgriezums

Mucinieks. Vācu mākslinieka Josta Ammana 1568. gada kokgriezums

Uz Turaidas pili kopš tās pastāvēšanas sākuma droši vien tika atvests simtiem mucu, bet līdz mūsdienām no tām saglabājies tikai viens septiņus gadsimtus vecs dēlis, kas atrasts arheoloģiskajos izrakumos minētās celtnes akā. Kas to lai zina, kas kādreiz bijis pildīts no tā darinātajā koka mucā. Bet par seno mucinieku amatu un ražojumiem ir saglabājies daudz rakstītu ziņu.
Koka mucas – cilindriski vai vēderaini izliektas dažādu izmēru tvertnes – viduslaikos plaši izmantoja visādu preču pārvadāšanai un uzglabāšanai. Mucās lēja vīnu un alu, sālīja gaļu un siļķes, stampāja taukus un sviestu, ietecināja medu un vasku, bēra sāli, labību, sēklas, ābolus un pārējos dārza augļus un saknes, kā arī pildīja kaļķus, pelnus, linus, zvērādas un daudzus citus šķidrus vai sausus pārtikas un nepārtikas produktus gan pārdošanai, gan pašu saimniecības ziemas krājumiem. Viduslaikos muca bija šķidruma un tilpuma mērs, bet tās lielumu katra valsts bija noteikusi atšķirīgi. Dažādās Latvijas kaimiņzemēs no viduslaikiem līdz 19. gadsimtam viena muca, pārrēķinot mūsdienu mērvienībās, varēja atbilst apjomam no 120 līdz pat 400 litriem. Viduslaiku Rīgā mucinieki bija nozīmīgs amats. Viņi darināja ne vien lielas vātis, bet arī pusmucas, ceturtdaļmucas un astotdaļmuciņas. Tā kā uz vietas gatavoto un ievesto mucu lielumi būtiski atšķīrās, tad arheoloģiskajos izrakumos atrasto mucu dēļu un dēlīšu izmēri ir ļoti dažādu garumu.
Koka mucas no ārpuses apņēma divas vai vairākas stīpas, bet abos galos sānu dēļiem iekšpusē izveidotās rievās iestiprināja dibenu galdiņus. Kā liecina vācu arheologu pētījumi, viduslaiku mucām kā izejmateriālu visbiežāk izmantoja ozolkoku, kas bija sevišķi izturīgs, labi nošķeļams un skaldāms, gatavojot dēļus, kā arī pietiekami lokans, lai mucai izliektu vēderainas sānu sienas. Mazākus toverus vai kublus gatavoja arī no citiem lapu kokiem, piemēram, etnogrāfiskajām sviesta muciņām ņemta vīksna, bet beramu nepārtikas preču mucām kā izejmateriālu izmantoja arī skuju kokus. Mucu stīpām izvēlējās lazdas, ievas vai jaunu ozola vicas, bet jaunajos laikos stīpas arvien biežāk gatavoja no dzelzs.

Galdiņu trauki

Turaidas pils izrakumos atrasta fragmentāra virpota koka bļoda un galdiņu bļodiņas (TMR foto)

Turaidas pils izrakumos atrasta fragmentāra virpota koka bļoda un galdiņu bļodiņas (TMR foto)

Turaidas pilī atraktajā akā atrada vairāku izjukušu galdiņu trauku daļas, bet viena bļodiņa bija saglabājusies vesela. Tā sastāvēja no apaļa dibena galdiņa ar 9 cm diametru, kuram apkārt bija piestiprināti astoņi ap 6 cm augsti galdiņi jeb plāni sānu dēlīši, kurus apjoza divas stīpiņas. Otru līdzīga izmēra bļodiņu varēja restaurēt no atsevišķi atrastajiem galdiņiem, un tā bija apjozta ar vienu stīpiņu. Nelielas galdiņu bļodiņas izmantoja individuālai ēšanai – tādu ēdājs varēja likt uz galda vai pat turēt vienā rokā, bet otra palika brīva karotes cilāšanai.
Galdiņu bļodiņas ar lēzenākām malām un slaidākus dzeramos traukus jeb biķerus ar stāvākām sieniņām ikdienas maltītēm plaši lietoja vācu pilsētnieki, bet viduslaiku zīmējumos tie nereti redzami arī uz augstmaņu ēdamgalda. Vācu pilsētu arheologi secinājuši, ka galdiņu trauki gandrīz vienmēr gatavoti no skujkokiem, sevišķi egles. Amatnieks no koka kluča atšķēla plānus dēlīšus, kam piedeva trapeces formu. To iekšpusē apakšmalā izgrebtā horizontālā rievā tika iestiprināts apaļš dibena galdiņš. No ārpuses sānu galdiņiem visapkārt iegrieza vienu, divas vai trīs horizontālas rievas, kuras apņēma no kārklu klūdziņām darinātas stīpas. Tā radās apgāzta nošķelta konusa formas trauki. Lībekas atradumi liecina, ka izmantota ķite, lai bļodiņu dibena dēlīti iestiprinātu sānu galdiņu rievās. Iespējams, ka citur salīmēšanai lietoti paša izejmateriāla – skujkoka izdalītie sveķi. Galdiņu bļodiņas vācu zemēs ieviesās 12.–13. gadsimtā un tika lietotas līdz viduslaiku beigām – apmēram 1500. gadam. Pēc tam tās uz ēdamgalda nomainīja arvien lielākā skaitā ražotie sarkanmāla keramikas trauki.

Izzudušie koka trauki
Turaidas pils arheoloģiskajos izrakumos, salīdzinot ar keramikas lausku tūkstošiem, koka trauki atrasti pavisam mazāk. Tas skaidrojams ar pilsdrupu kultūrslāņa irdeno sastāvu, kas lielākoties neveicināja organisko vielu ilgstošu saglabāšanos. Tomēr nav jāšaubās, ka Turaidas pilī, tāpat kā viduslaiku pilsētās un zemnieku mājsaimniecībās, koka trauku lietojums bija ļoti plašs. Koks bija lēts, viegli iegūstams un vienkārši apstrādājams materiāls, tāpēc no tā darināja visdažādākos ikdienā nepieciešamus sadzīves priekšmetus. Par viduslaiku koka trauku plašo klāstu liecina atradumi Rīgas arheoloģiskajos izrakumos. Tā kā viduslaiku Rīga atradās zemā, mitrā vietā ar augstu gruntsūdens līmeni, tad daudzviet kultūrslāņa apakšējās kārtās izrakumos atsegti blīvi, tumši zemes slāņi, kuros organiskās vielas nav pilnībā sadalījušās. Starp atradumiem ir visdažādākie koka trauki un galda piederumi. Lielākoties saglabājušies bojāti priekšmeti un fragmenti, kas pēc salūšanas vai nolietošanās kādreiz izmesti atkritumos. Izmantojot etnogrāfisko materiālu, var skaidrot to kādreizējo pielietojumu.
Izrakumos lielā skaitā atrasti mucinieku izstrādājumi – dažāda izmēra mucu sānu dēļi un dibeni. Uz vairākiem ir iegrieztas īpašumu zīmes – vienkāršas ģeometriskas figūras vai to kopas. Šīs mucas neapšaubāmi bija tāljūras tirgotāju atvesto preču tara, uz kuras bija atzīmēta piederība konkrētam īpašniekam. Mucinieku darinātas, bet izmēros mazākas bija lielas stīpotas ūdens tvertnes un mazi ķipīši, kā arī koka spaiņi ūdens nešanai, kas bija nepieciešami ikvienā virtuvē un pirtī. Iespējams, ka daļa no arheoloģiskajiem atradumiem kādreiz lietoti kā piena trauki un atbilda 19. gadsimta latviešu zemnieku iedzīves priekšmetiem, starp kuriem minamas slaucenes un paniņu baļļiņas, sviesta ķērnes un biezpiena cibiņas. Vēl starp viduslaiku senlietām ir no bērza tāss, liepas mizu sloksnēm jeb lūkiem un mizas apakšējās kārtas jeb krijām sašūtas vāceles un to vāki. Varbūt tās izmantoja meža ogu, sēņu un ārstniecības zāļu vākšanai un glabāšanai? Tāpat kā etnogrāfiskajā materiālā, arī starp Rīgas arheoloģisko izrakumu atradumiem ir dažādi pinumi – grozi un toveri, kas darināti no kārklu klūgām vai priežu saknēm. Droši vien tajos pārvietoti vai uzglabāti dārzeņi, augļi, malka vai citi produkti un mājsaimniecības priekšmeti. Reizēm arheologi atraduši arī galda piederumus un virtuves rīkus – mazas koka karotes ar rotātiem kātiem putraimu putras vai dārzeņu sautējuma ēšanai, lielas koka karotes putras vārīšanai, plakanas lāpstveida mentes viruma apmaisīšanai un dobi izgrebtus kausus šķidruma pasmelšanai. Vēl minami koka dzeramie kausiņi un zara kannas, no kurām varēja dzert alu.
Tā ir tikai atpazītā daļa no viduslaikos ikdienā lietotiem koka traukiem un galda piederumiem, kas zināmi no Rīgas pilsētas izrakumiem. Tiem līdzīgi darinājumi noteikti kādreiz izmantoti arī Turaidas viduslaiku pils un vēlāk muižas saimniecībā līdz pat 20. gadsimta sākumam. Kaut arī koka trauki bija lēti un vienkārši izgatavojami, tos bieži vajadzēja mainīt, jo vecie ātri nolietojās un tika sadedzināti vai izmesti. Lai gan Turaidas pils arheoloģiskajos izrakumos no koka traukiem atrasti tikai nedaudzi paraugi, tie dod aptuvenu priekšstatu par viduslaiku koka izstrādājumiem, kuri gatavoti dažādos veidos.

Ieva Ose
Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti