Šogad 16. septembrī aprit tieši 100 gadi, kopš Latvijas Satversmes sapulce pieņēma Agrārās reformas likumu (1920). Galīgā redakcijā to apstiprināja tā paša gada 18. septembrī.

Turaidas muižas bijušais kučieris Jānis Pētersons ar zemi savas jaunsaimniecības “Kopleju” līdumā Inciema pagastā. 20. gadsimta 20. gadi

Agrārā reforma bija valsts iniciēta un īstenota zemes īpašuma formas maiņa, atsavinot muižu zemes Valsts zemes fondā un pēc tam piešķirot tās Latvijas pilsoņiem privātīpašumā. Muižas beidza pastāvēt kā nozīmīgas saimnieciskas vienības; par valsts agrārās iekārtas pamatu kļuva zemnieku saimniecības.

Muižām līdz Pirmajam pasaules karam piederēja gandrīz puse (48 %)  no visas zemes Latvijā. Muižu īpašnieki bija galvenokārt Baltijas vācieši, Latgalē –  arī  poļu un krievu muižnieki. Ap 1300 no vācbaltiešu muižām bija lielākas par 2000 hektāriem; dažām ģimenēm piederēja  desmitiem muižu  ar simtiem  tūkstošu hektāru kopplatību.

1910. gadā latviešu zemnieki bija izpirkuši no muižniekiem 89, 1 % savu māju (Vidzemē) 99% (Kurzemē), vai arī turpināja maksāt izpirkuma maksu par tām. Viņu rokās atradās nedaudz vairāk kā  39%  Latvijas zemes. Pārējā zeme piederēja valstij, pašvaldībām,  baznīcām un sabiedriskām organizācijām.

Ļoti liela daļa no Latvijas lauku iedzīvotājiem turpināja palikt bezzemnieki, savu iztiku pelnot  kā algots darbaspēks muižās vai zemnieku saimniecībās. Ilgas pēc “sava kaktiņa, sava stūrīša zemes” kalpu vidū bija spilgti izteiktas, un tās vēlāk savā  aģitācijā veiksmīgi izmantoja lielinieki, īpaši 1905. gada revolūcijas laikā.

Pēc Latvijas neatkarīgas valsts proklamēšanas un pēc šīs neatkarības nosargāšanas brīvības cīņās nepieciešamība pēc agrārā jautājuma radikāla atrisinājuma izvirzījās priekšplānā. Pretējā gadījumā suverēnas Latvijas valsts pastāvēšana būtu bijusi apdraudēta, jo uz “vēsturiskās netaisnības” labošanu gaidīja visa Latvijas sabiedrība.

Jaunsaimniecības spāru svētki Turaidā. 20. gadsimta 20. gadi

Tomēr jautājumā par agrārās reformas īstenošanas ceļiem un metodēm nebija vienprātības ne sabiedrībā, ne Satversmes sapulcē. Lielākās diskusijas izcēlās jautājumā par atlīdzības maksāšanu muižniekiem. Latviešu zemnieku savienība un dažas pilsoniskās partijas, aizstāvot privātīpašuma neaizskaramības principu, stingri nostājās par atlīdzības maksāšanu par atsavināto zemi. Sociāldemokrāti kopā ar dažām latgaliešu grupām un Bezzemnieku agrāro savienību aizstāvēja zemes atsavināšanu bez atlīdzības, atsaucoties uz vēsturi, jo arī muižnieki savā laikā zemi esot ieguvuši bez maksas, atņemot to pamatiedzīvotājiem. Zemes izpirkšanas laikā 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā muižnieki savu atlīdzību jau esot saņēmuši.

Lielo domstarpību dēļ Satversmes sapulcei šo jautājumu tā arī neizdevās atrisināt. Tas tika nodots tautas nobalsošanai un pēc tam  skatīts pirmajā Saeimā. Pēc plašām debatēm Saeima 1924. gada 14. aprīlī nolēma, ka par atsavinātām zemēm bijušajiem īpašniekiem atlīdzība nav maksājama. Vēlāk  zemes īpašniekiem – ārvalstu pilsoņiem – zināmu kompensāciju tomēr samaksāja. Toties atsavināto muižu īpašniekiem tika anulēti viņu parādi bankām.

Latvijas un Igaunijas agrārās reformas bija visradikālākās visām, kas Eiropā tika veiktas 1920.  – 1930.   gados. Tiesības uz valsts fonda zemi likums piešķīra ikvienam 18 līdz 65  gadus vecam Latvijas pilsonim, kuram nebija savas zemes vai arī tā bija mazāka par 22 ha. Vienīgā saistošā prasība – zemes saņēmējam tā bija arī jāapsaimnieko.

Turaidas pagasta jaunsaimnieki Pēteris un Matilda Pētersoni ar dēlu Uldi savas jaunsaimniecības “Krauju” dārzā. 20. gadsimta 30. gadi

Praksē tomēr izrādījās, ka zemes daudzums nav pietiekams, lai to piešķirtu katram gribētājam. Vispirms zeme pienācās valdības un pašvaldību iestādēm, sabiedriskajām organizācijām, kā arī sociālajām un kultūras vajadzībām. Automātiski zeme kopā ar mājām tika piešķirta ilggadējiem rentniekiem. Visi pārējie pretendenti tika iedalīti 5 kategorijās. Vispirmām kārtām ar zemi centās apgādāt bezzemniekus – Lāčplēša ordeņa kavalierus, Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru piederīgos un kara invalīdus. Līdz 1930. gada jūnijam pavisam zeme tika piešķirta 53 tūkstošu jaunsaimniecību ierīkošanai. No  tām 21 tūkstotis zemes gabalu tika piešķirts Latvijas brīvības cīnītājiem.

Piešķirtajai zemei bija noteikta cena: no 10 līdz 20 Ls par vienu hektāru, atkarībā no zemes auglīguma. Jo auglīgāka bija zeme, jo tā bija dārgāka. Brīvības cīņu dalībniekiem bija jāmaksā puse no cenas. Kara invalīdi un kritušo cīnītāju piederīgie zemi saņēma bez maksas.

Ar likumu bija noteikts, ka agrārās reformas rezultātā izveidoto jaunsaimniecību platība nedrīkst pārsniegt 22 hektārus. Valsts politika bija vērsta uz to, lai zemi varētu apstrādāt viena ģimene. Pirmos piecus gadus jaunsaimniecības bija atbrīvotas no nodokļiem.

Slimnieki un kopējas Krimuldas Sarkanā krusta kaulu tuberkulozes sanatorijā. 20. gadsimta 20. gadi

Reformas gaitā tika nacionalizētas 1479 muižas, 294 pusmuižas un 291 mācītājmuiža. Muižās ierīkoja sabiedriskus un kultūras centrus, izveidoja lauksaimniecības skolas un ciltslietu stacijas, dārzkopības un biškopības paraugsaimniecības. Dažu muižu centrus piešķīra ievērojamiem kultūras darbiniekiem. Siguldas pili piešķīra Latvijas Žurnālistu savienībai, Turaidu – Rīgas skolotāju arodbiedrībai. Krimuldas pili piešķīra Latvijas Sarkanajam Krustam kas  šeit ierīkoja Latvijā vienīgo kaulu tuberkulozes sanatoriju.

Zemi ieguva 55 964 jauni īpašnieki. Tika izveidotas 54 128 zemnieku saimniecības 928 757 hektāru kopplatībā.

Agrārās reformas rezultātā jaunsaimnieki dažu gadu laikā jau spēja pilnībā apgādāt ar pārtiku savu ģimeni un saražot lauksaimniecības produktus tirgum. Latvijā attīstījās graudkopība, lopkopība, piensaimniecība. Nozīmīgas eksporta preces bija bekons, sviests, lini. Laukos palielinājās iespēja izmantot tehniku. Daudzu ģimeņu turība pieauga.

Vienlaikus iezīmējās arī reformas negatīvās sekas. Daudziem zemes saņēmējiem, sevišķi bijušajiem karavīriem, nebija ne naudas, ne inventāra savas saimniecības uzsākšanai, un tie viņiem piešķirto zemi pārdeva. Nelielajām zemnieku saimniecībām bieži nepietika līdzekļu ražošanas attīstīšanai, tās nebija konkurētspējīgas un bankrotēja. Situāciju vēl saasināja pasaules ekonomiskā krīze (1929 – 1933). Lauku saimniecībām sāka pietrūkt darbaspēka, un to nācās meklēt Latgalē, vēlāk arī Lietuvā un Polijā. Agrārās reformas realizācijas laikā neretas bija nelikumības, korupcija un spekulācijas ar zemi.

Mūsdienu vēsturnieku vidū dominē viedoklis, ka Latvijas agrārā reforma pielīdzināma agrārajai revolūcijai. Tā likvidēja pēdējās feodālās privilēģijas, uz ko balstījās kārtu sistēma. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kuras urbanizācijas pakāpe arvien pieaug, tomēr valsts pastāvēšanas pamatnosacījums joprojām ir zeme – teritorija ar iedzīvotājiem, kuru uzticība valstij un tās tiesību sistēmai ir milzīgs politisks kapitāls.

Turaidas muzejrezervātā  15. oktobrī notiks starpdisciplināra konference, kas veltīta Latvijas agrārajai reformai, tās vēsturiskajam kontekstam un pretrunīgajam vērtējumam.  Tās ietvaros būs arī diskusija par agrāro attiecību vēsturi Latvijā, sākot no muižu izveidošanās vēlajos viduslaikos līdz mūsdienām, akcentējot laiku pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – 20. gadsimta 90. gadu pirmo pusi, kad pēdējo reizi radikāli mainījās zemes attiecību tiesiskais regulējums.

Edgars Ceske Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists