Laukums pie dzelzceļa stacijas Siguldā kļuvis par siguldiešu iecienītu vietu, kur pulcēties svētkos un īpašos pasākumos. Kāda ir šī vietas vēsture? Par stacijas pirmsākumiem lasiet Turaidas muzejrezervāta galvenā speciālista Egila Jemaļjanova rakstā.

Pirmā dzelzceļa stacijas ēka Siguldā pēc pārbūves – palielināšanas. Skats no DR, no Rīgas puses. Pastkarte ap 1910. gadu

Šogad aprit 130 gadu kopš 1890. gadā atklāta Siguldas pirmā dzelzceļa stacija. Tās atklāšana saistīta ar Rīgas-Pleskavas dzelzceļa līnijas atklāšanu gadu iepriekš. Latvijas teritorijā jaunatklātā dzelzceļa līnija savienoja Rīgu ar Valku. Tā tika izbūvēta par valsts līdzekļiem, galvenokārt, militāru apsvērumu dēļ, tomēr praksē tika izmantota pasažieru un preču pārvadāšanai. Ceļa posmā no Rīgas līdz Cēsīm Siguldas stacija bija paredzēta kā lielākā. Tolaik visas dzelzceļa stacijas tika celtas pēc viena parauga – ar kokgriezumiem bagātīgi rotātas vienstāva koka būves. Arī citas – Siguldai tuvākās stacijas ēkas – Ropažos, Inčukalnā, Ieriķos, Cēsīs un citur īpaši neatšķīrās viena no otras. Līdz mūsu dienām šāda tipa stacijas saglabājušās ļoti nedaudz – uz Jūrmalas dzelzceļa līnijas tādas nepārbūvētas vēl redzamas Lielupē un Pumpuros. Gandrīz visas laika gaitā ir pārbūvētas par modernām ēkām, bet daudzas nopostītas abos pasaules karos, jo dzelzceļa stacijas, kā svarīgu stratēģisku mērķi, centās iznīcināt visas karojošās armijas.

Siguldas stacija, kā tās tapšanas gaitā rakstīja tā laika prese, "būs tā lielākā – pats vokzals (t.i., stacijas ēka) no aptēstiem, apaļiem, tagad vēl nekrāsotiem baļķiem būvēta, 8 asis gara un 5 asis plata (t.i., apm. 16x10m) vienstāva ēka ar zaļi krāsotu skārda jumtu".

Pirmā dzelzceļa stacijas ēka Siguldā. Skats no DA, no Līgatnes puses. Pastkarte ap 1907. gadu

Pasažieru regulāra braukšana pa Vidzemes dzelzceļu sākās jau 1889. gada 6. jūnijā. Kā lasāms presē: “Viens brauciens rītā piecos un piecās minūtēs iet cauri un divi pa vasaras laiku tikai līdz Siguldai”. Biļetes cena no Rīgas līdz Siguldai – 67 kapeikas. Braukt gribētāju tajā vasarā pārsniedza gaidīto. Domājams, to savā ziņā iespaidoja arī Siguldas muižas īpašnieku Kropotkinu aktivitātes – tā laika presē, ceļvežos un citos izdevumos aktīvi reklamējot Siguldu – Vidzemes Šveici – kā lielāku brīvā laika pavadīšanas vietu.

Drīz vien jaunuzceltā stacijas ēka izrādījās braucēju pūļiem par mazu. Tādēļ jau 1892. gadā iesvētīja “stipri palielināto stacijas ēku”, kas bija “trīstik liela kā agrāk”. Šinī gadījumā senākā stacijas ēka tika iekļauta jaunajā, lielākajā. 1983. gadā no 1. maija līdz 15. septembrim braucienos no Rīgas uz Siguldu ieviesa turp-atpakaļ “retūrbiļetes”, to cena bija par 30% lētāka. 1895. gadā varēja iegādāties jau gada, sezonas (4 mēneši) un mēneša biļeti. 20. gadsimta sākumā braukšana uz Siguldu, galvenokārt, no Rīgas izveidojās jau par tradīciju, jo Rīga strauji auga – tā bija trešā lielākā Krievijas impērijas pilsēta un tās iedzīvotāju rocība pieauga. Līdz ar to attīstījās arī Sigulda kā kūrortpilsēta. Diemžēl uzplaukumu pārtrauca I Pasaules karš, kā rezultātā tika nopostītas daudzas Siguldas ēkas, tai skaitā arī pirmā dzelzceļa stacija Siguldā.