Gada nogale starp Ziemassvētkiem ir tumšākais, bet vienlaikus apgaismotākais un cerību pilnākais laiks.  Izgaismotās eglītēs un rotājumos, sveču gaismā, mūzikas skaņās un piparkūku smaržā paslēpies kluss brīnums, kas dod spēku un cerību skaitīt stundas līdz nākošajam gadam un gaidīt gaišākus laikus. Savukārt Jaungada svinības parasti – ja atceramies laiku pirms 2019./2020.gada pandēmijas – notika ar skaļiem efektiem, plašākā cilvēku lokā. Taču tradīcijas mainās. Siguldā, kā mēs zinām, ar pandēmiju nesaistītu apsvērumu dēļ Jaungada salūtam tiek meklētas citas svinīguma alternatīvas.

Trokšņošana, šaudīšanās un zvanīšana ir sena tradīcija, kas lielā mērā skaitīta ar kalendāru un laika skaitīšanu viduslaikos, vēl pirms 1582.gada kalendāra reformas. Silvestra dienas jeb Jaungada atzīmēšana Eiropā, arī Livonijā tiek rakstiski arvien biežāk apliecināta no 16.gadsimta. Šajā laikā, piemēram, Šveices pilsētās vecais gads tika aizvadīts, skandinot zvanu skaņas – jo skaļāk, jo labāk. Jau daudzus gadsimtus zvanus Centrāleiropas pilsētās un pilīs veco gadu pavadīja arī bagātīgā skaitā šautas „Silvestra raķetes” (pirotehnikas paveids). Uguņošana un Jaunā gada iezvanīšana tiek uzskatīta par ģermāņu tradīciju. Silvestra nakts jeb 1.janvāris iekrita tieši vidū starp Ziemassvētkiem un Triju ķēniņu jeb Zvaigžņu dienu (6.janvāris) un bija viena no 12 gada tumšākajām naktīm (vācu  - Rauhnächte), kad bija īpaši spēcīgi trakojošie un mežonīgie mītiskie spēki, ko varēja pārspēt vien ar vēl lielāku troksni. Ar pātagām, spriguļiem, zvanu skaņām, trompetēm, bet no 16.gadsimta arī šaušanu ļaudis centās aizbaidīt slikto.  Tradīcija sakņojās viduslaiku laika skaitīšanā: ja dienas skaitīja pēc mēness gada, tad gads sastāvēja no 12 mēnešiem un 354 dienām. Salīdzinot ar saules gadu, kurā ir 365 dienas, pāri palika 11 dienas jeb 12 naktis. Ģermāņu ticējumos tās sauktas arī „mirušās naktis”, kuras bija it kā ārpus parastā laika ritējuma. Mūsdienās tradīcija daļēji saglabājusi savu ārējo formu, kuras daļa bija/ir pirotehnika.

Saules pulksteņa rekonstrukcija Turaidas pils pagalmā, 2020

Par laika skaitīšanas vēsturi atgādina Turaidas pils pagalmā 2020.gadā uzstādīts objekts – saules pulksteņa rekonstrukcija. Tajā laiks tiek attēlots ar saules palīdzību, un gnomons – ēnas metējs – ciparnīcā bez liekas trokšņošanas parāda diennakts laika ritumu. Ja vien ir saules gaisma.  Lai arī gada tumšākajā laikā arī pie mums, Turaidā, saule parādās vien retu reizi un šogad īpaši bieži aizslēpusies aiz mākoņu klājuma, tomēr saules pulkstenis apliecina laika skaitīšanas nozīmi cilvēces vēsturē.

Saules pulksteņa oriģināls, kas izgatavots no plienakmens, atrasts Turaidas pils arheoloģiskajos izrakumos 1981. gadā būvgružu slānī pils austrumu nogāzē. [2.att] Gnomons jeb rādītājs nebija saglabājies. Oriģināls ir eksponēts ekspozīcijā “Turaidas pils būvvēsture. 1214–1776”. Viduslaiku saules pulksteņi saglabājušies mazā skaitā, un divi Turaidas pils arheoloģiskajos izrakumos atrastie eksemplāri ir unikāli. Līdzās Raunas pils pulkstenim tie ir vieni no vecākajiem Latvijā. Tos savulaik pētīja astronoms Jānis Klētnieks (1983), bet 2019. un 2020.gadā to padziļinātai izpētei pievērsās viduslaiku piļu pētniece Dr. hist. Ieva Ose un astronoms, datorzinātņu speciālists Dr.sc.comp. Mārtiņš Gills. Izpēti un rekonstrukciju izgatavošanu atbalstīja LR Kultūras ministrija muzeju atbalsta programmā “Kultūras mantojums”.

 Turaidas saules pulksteņi saistāmi ar viduslaikiem, bet vispār saules pulksteņi ir vecākie laika noteikšanas instrumenti, ko cilvēki pazina jau vairākus gadsimts pirms mūsu ēras un lietoja praktiskajā dzīvē līdz 19.gadsimta vidum. Saules pulksteņi liecina par sava laika astronomiskajām zināšanām. Pastāvēja un vēl joprojām pastāv trīs tipiskākie saules pulksteņu veidi: ekvatoriālie, horizontālie un vertikālie.

Aina no arheoloģiskajiem izrakumiem 1981.gadā, no kreisās puses: skolnieki, arheoloģisko izrakumu dalībnieki Pēteris Salmanis un Ilgvars Mačkalanovs

Turaidas pils pagalmā apskatāmā rekonstrukcija ir t.s. horizontālais saules pulkstenis, kura oriģināls ir veidots vietējā laika attēlošanai, iespējams, 15.–16. gadsimtā. Stundu līnijas ir neprecīzas, un pulkstenis ar mazāku kļūdu darbotos vietā, kas atrodas vairākus simtus kilometru uz ziemeļiem no Turaidas. Ciparnīca, tāpat kā oriģināls, ir izgatavota no gaiši dzeltenpelēka viendabīga plienakmens (kaļķakmens). Stundu zīmes ir arābu cipari, kuru forma norāda uz t.s. gotisko rakstības stilu. [4.att] Stundu līnijas veidotas taisni, bet ne konkrētam ģeogrāfiskajam platumam (φ=57,2o). Tās neveido atbilstību arī citam konkrētam ģeogrāfiskajam platumam, bet vistuvāk atbilstu ģeogrāfiskam platumam φ=59-60o. Gnomona forma pulksteņa rekonstrukcijā veidota vienkārša, kāda bija tipiska viduslaiku saules pulksteņos. Saules pulksteņi viduslaikos bija nepieciešami reliģisko rituālu laika noteikšanai, daudz retāk tos izmantoja saimnieciskām vajadzībām. 15.–16. gadsimtā saules pulksteņu izmantoja, lai regulētu stundu skaitīšanu mehāniskajos pulksteņos.

Turaidas plienakmens pulksteņa insolācijas vērtējumu veica M. Gills, novērtējot pils pagalma ziemeļaustrumu daļu kā optimālu vietu. Pulkstenis ir izvietots uz koka platformas, lai nebojātu pils pagalma kultūrslāni, bet diemžēl šī artefakta viduslaiku novietojumu mēs precīzi nezinām.  Kā atzīmē M.Gills, plienakmens saules pulkstenim stundu līnijas ir veidotas saskaņā ar klasiskajiem gnomonikas principiem, tomēr ir vairākas būtiskas atkāpes no sagaidāmās simetrijas un no to fokusēšanās krustpunktā, kas veidojas gnomona slīpās malas pagarinājuma un ciparnīcas horizontālās plaknes krustojumā. Iespējams, šīs ciparnīcas veidotājs nav bijis saules pulksteņu lietpratējs, un līnijas ir atzīmētas pēc kāda ne pārāk precīza zīmējuma, nav bijuši atbilstoši instrumenti ģeometriskajām konstrukcijām, vai arī viss pulkstenis ir veidots kā neprecīza kopija kādam citam korekti veidotam pulkstenim. Ciparnīca ir veidota vietējā laika attēlošanai, kas līdz 19.gadsimtam bija vispārpieņemts laika skaitīšanas princips saules pulksteņos. Vietējā laika saules pulksteņos dienas vidus ir pl. 12. Mūsdienās tāda sakarība ir spēkā tikai tajās ģeogrāfiskajās vietās, kuras atrodas uz laika joslas definējošajiem meridiāniem. Latvijā šobrīd standarta laiku GMT+2 definē meridiāns 30°E, bet vasarā (GMT+3): 45°E. Vasaras saulgriežu laikā 21.jūnijā, kad ir garākā diena, Turaidā astronomiskais dienas vidus iestājas pl. 13:22 saskaņā ar 2.joslas vasaras laiku (GMT+3). Interesanta nianse ir tāda, ka plienakmens saules pulksteņa vietējā laika ciparnīca rāda iezīmētas stundu līnijas intervālā no pl. 3 rītā līdz pl. 9 vakarā, lai gan šajos galējos laika momentos saule attiecīgi vēl tikko uzlēkusi (un nevar dot ēnu), vai arī jau tikko ir norietējusi. Ja pulkstenis būtu veidots ģeogrāfiskajai vietai vairāk uz ziemeļiem, piemēram, Turku (Somija), tad vasarā minētās stundas pl. 3 un pl. 9 piederētu pie gaišās dienas daļas.

Mākslinieka Vitolda Kucina pastkarte, 1987

Laika ritējums un pulksteņu skaitītās stundas viduslaiku cilvēkiem bija gan atgādinājums par ikdienas pienākumiem, gan alegoriski saistīts ar mūžību, nāves un atdzimšanas tēmu. Tikai jaunajos laikos laika skaitīšana kļuva arvien publiskāka un mazāk saistīta ar garīdzniecību, un ar laiku mehāniskais pulkstenis kļuva par pārvaldes, racionālisma un tehniskā progresa simbolu. Viduslaikos pastāvēja dažādas laika skaitīšanas sistēmas, bet 15.–16. gadsimtā laika mērīšana Eiropā, īpaši pilsētās, arvien unificējās. Jau 14. gadsimtā stunda tika sadalīta 60 minūtēs, un minūte – 60 sekundēs, tomēr kā saules, tā mehāniskie pulksteņi vēl ilgi rādīja vien stundas.  Minūšu rādītāji netika lietoti, tie ieviesās tikai 16. gadsimta beigās–17. gadsimtā.

Mūsdienās vēsturiskais un ļoti izteiksmīgais Turaidas saules pulkstenis ir kļuvis arī par mākslinieciskas iedvesmas avotu.

Vija Stikāne Turaidas muzejrezervāta direktores vietniece zinātniskajā darbā