istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Bertrams Fedders. Mācaties no putniem gaisā. Stāsts Zaļajā ceturtdienā


Turaidas-Lēdurgas draudzes mācītājs Bertrams Fedders ar ģimeni pie mājas

Turaidas-Lēdurgas draudzes mācītājs Bertrams Fedders ar ģimeni pie mājas

Šajā Zaļajā ceturtdienā vēlamies lasītājiem piedāvāt aprakstu, par kādu notikumu, kuru 1926. gadā piedzīvojis Lēdurgas-Turaidas draudzes mācītājs Bertrams Fedders (1893-1973) un publicējis laikrakstā “Svētdienas Rīts”.
Bertrams Fedders dzimis Cēsu latviešu lauku draudzes mācītāja muižā, kur viņa tēvs jau desmit gadus bija par mācītāju. Pabeidzis Rīgas pilsētas ģimnāziju, sākotnēji Bertrams Fedders esot gribējis studēt mežkopību, jo lauki un meži viņam bijuši tuvi, tomēr beigās izvēlējās studēt teoloģiju Tērbatas universitātē, kur iestājās studentu korporācijā Lettonia, kuras biedrs jau bija arī  viņa tēvs. Fakultāti pabeidza ļoti sekmīgi ar cand. theol. grādu. Nokalpojis kandidāta gadu, Bertrams Fedders kļūst par skolotāju Valmierā un Latvijai draudošo briesmu laikā piedalās brīvības cīņās. 1919. gada beigās Bertramu Fedderu uzaicināja par savu ganu Lēdurgas- Turaidas draudze, kur viņš nokalpoja 12 gadus līdz 1932. gadam. Mācītājs bijis ļoti iecienīts draudzes locekļu vidū. Šajā laikā viņš arī rakstīja vēsturisko ziņu apkopojumu un draudzes hroniku, kas joprojām ir vērtīgs izziņas avots. Mūžībā Bertrams Fedders aizgāja 1973. gadā Toronto.

                                                                     Mācaties no putniem gaisā…

Zaļā ceturtdienā braucu no Turaidas mājās. Bij pēdējais sniegs un braucu pa meža ceļiem, kuri pie Inciema Šica un Pauku mājām noveda uz plašu klajumu – abu minēto māju tīrumiem, vēl no vietas pārklātiem ar sniegu. Atrados apmēram lauku pašā vidū, kad piepeši mazs putniņš nolaidās pie pašām kamanām. Domāju: laikam noguris ceļinieks, bet tad jau arī ieraudzīju vanagu, kas mēģināja satvert kamanu sliedē pieplakušo cīrulīti. Kad neizdevās – nosēdās uz amoliņa kokiem ceļa malā, paturēdams cieši acīs kāroto laupījumu.

Gribēdams vājākam palīdzēt, izkāpu no kamanām un iebridu sniegā, lai vanagu aiztrenktu. Tas aizlaidās gan, bet pacēlās arī cīrulītis, kuru vanags drīz vien atkal uzskatīja un sāka atkal triekt. Nelīdzēja cīrulītim nāves cilpas, kurās tas sāka šaudīties šurp un turp pa lielo lauku, meža mala bija tālu, un pēc dažām minūtēm sāka spēki gurt.  Te apmēram no kāda ½ km attāluma viņš uz reizi sāka ņemt noteiktu virzienu uz manu pusi, un nebiju vēl lāgā iedomājis: “vai tiešām?” tā jau viņš kā akmens tiešām arī nokrita pie manām kājām galviņu pieglauzdams pie labā zābaka purna. Vanags atkal atsēdās uz tiem pašiem amolkokiem.  Noņēmu cepuri, un, lēnām pieliekdamies uzliku to putniņam virsū, tad saņēmu to mierīgi rokā un, aizbraucis no lauka nost, palaidu meža malā.

Liekās, ka tas būs rets gadījums, ka putniņš apzinīgi meklē glābiņu pie cilvēka. Jo citādi tas nevarēja būt, taču viņš bija mani redzējis, kā es stāvēju pilnīgi atklāti sniegā, bet noteikta kursa maiņa skaidri rāda, ka viņš bija iedomājies, ko darīt. Tāpēc šis gadījums būs gan interesants dabas pētniekiem. Bet arī priekš manis viņš bija pamācošs. Otrā dienā bija lielpiektdiena un nu šis notikums man likās pastiprinot manos jau pārdomātos uzskatos, ka lielpiektdienas problēms nevar tikt atrisināts caur to, ka mēs pie krusta  meklējam ideālus, par kuriem tik maz mēdz dot ikdienas dzīvē. Arī par to nebūs daudz ko brīnīties, tā Dievs mūs grib glābt. Neviens, kam šo notikumu stāstīju, nešaubījās par to, ka katram būtu bijis prieks manā vietā stāvēt. Bet šī ir tā lieta, ka modināt pazuduša grēcinieka sirdī atzīšanu, ka atbaidoša krusta pavēnī ir glābšana – tieša, nešaubāma un brīnišķa…

Tamdēļ arī devu šim stāstiņam kā virsrakstu šos mazliet veidotos Pestītāja vārdus “Mācaties no putniem gaisā.” Pie kam Kristus krustu pašu visskaidrākā gaismā liekās nostādot tas apzīmējums, ko ap. Pāvils tik labprāt lieto dažādas ticības jautājumos – proti, ka par visām lietām viņš ir un paliek viens dievišķis “noslēpums”, līdzīgs dabas noslēpumainiem spēkiem, kurš nav tirzājams, bet satverams, pielūdzams.

Materiālu apkopoja
Līga Kreišmane
Turaidas muzejrezervāta Galvenā krājuma glabātāja

 

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi