Turaidas
muzejrezervāts


Ko varam sagaidīt no Latviešu vēsturisko zemju likuma? Latviešu un Gaujas lībiešu vēsturiskā zeme – Vidzeme


Vairāk nekā trīsdesmit gadus Turaidas muzejrezervāts pēta, saglabā, uztur un popularizē Gaujas lībiešu kultūrvēsturisko mantojumu. To ir pētījuši arheologi, vēsturnieki un valodnieki. Ir tapušas izstādes, ekspozīcijas, krājuma katalogi, publikācijas, tāpat Gaujas lībiešu mantojums tiek popularizēts Līvu dienās, izglītojošās programmas un citās aktivitātēs.

Līdz ar 2021. gada 16. jūnijā pieņemto Latviešu vēsturisko zemju likumu ir pavērušās jaunas iespēja Gaujas lībiešu mantojumam popularizēšanai. Latviešu vēsturisko zemju likums tika sagatavots pēc Latvijas Valsts prezidenta iniciatīvas. Pēc likuma stāšanās spēkā 2021. gada 1. jūlijā, tika uzsākts darbs pie likuma rīcības plāna izstrādes, kas apkopos visas tās praktiskās ieceres, ar kuru palīdzību tiks sasniegti likuma mērķi. Pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas šā gada janvārī varēja iesniegt savu priekšlikumu, ieceri vai ideju likuma īstenošanai veidojamajam Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plānam.

Līvu diena Turaidā. 2020. gada 30.septembris

Līvu diena Turaidā. 2020. gada 30.septembris

“GAUJAS LĪBIEŠU NEZŪDOŠAIS MANTOJUMS” tā saucās Turaidas muzejrezervāta priekšlikums Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plānam. Gaujas lībiešu kultūras mantojumam ir unikāla nozīme gan Latvijas, gan Baltijas somu kultūras mantojuma kontekstā. 10.–11. gs. Vidzemē – pie Daugavas un Gaujas, kā arī Rīgas jūras līča rietumu piekrastē uzplauka unikāla lībiešu kultūra. Tieši šeit sākās Baltijas tautu kristianizācija un iekļaušanās Rietumu civilizācijā. Viduslaiku Livonija savu nosaukumu ieguva tieši no Daugavas un Gaujas lībiešiem. Gaujas jeb Turaidas lībiešu kultūrtelpa aptver Siguldas, Krimuldas, Inciema, Inčukalna, Raganas un Allažu teritorijas. Vēsturiskā situācija veidojās tā, ka Vidzemes lībieši viduslaikos un jaunajos laikos zaudēja savu etnisko identitāti, bet viņu mantojums saglabājās.

Gaujas lībiešu kultūrtelpā cieši savijušies divu Latvijas pamattautu – latviešu un lībiešu likteņi. Gaujas lībiešu nezūdošais mantojums ir nozīmīgs pienesums visas Latvijas mantojuma pūram, tā saglabāšana un iedzīvināšana ir būtiska lībiešu kultūras kopības apziņai. Tāpēc īpaši svarīgi ir turpināt pētniecības darbu, krājuma komplektēšanu un kolekciju pieejamības nodrošināšanu ar muzejiskām komunikācijas formām – izstādēm, ekspozīcijām, lekcijām, publikācijām, izglītojošām programmām, mobilām aplikācijām u.c. Uz šī pamata ir iespējams ne tikai saglabāt atmiņas par lībiešiem, bet arī kopt un attīstīt lībiešu identitāti.

Kas rosināja Valsts prezidentu nākt klajā ar šādu priekšlikumu, kas nu, pēc diskusijām un rūpīga darba, nosakot katras vēsturiskās zemes robežas, ir tapis?

Kurzemes un Vidzemes guberņas robeža pie Olaines, uzstādīti 1830. gadā.

Kurzemes un Vidzemes guberņas robeža pie Olaines, uzstādīti 1830. gadā.

Mūsu dinamiskajā laikmetā dzīve strauji mainās. Visa centrā ir cilvēks un nepieciešamība tam nodrošināt visu nepieciešamo – materiālo labklājību, iespēju iegūt izglītību, strādāt, saņemt medicīnisko palīdzību, apmierināt garīgās vajadzības utt. Tādēļ mainās valsts administratīvi teritoriālais iedalījums, pašvaldību robežas un plānošanas reģionu robežas. Bet ir lietas, kuras nemainās. Tās ir tās vērtības, kuras veidojušās gadsimtiem uz Latvijas sentautu valodas, mentalitātes un Satversmes ievadā minētā jēdziena “dzīvesziņa” pamata. Savas pēdas šeit atstājuši gadsimti, ilgstoša atrašanās vienas vai otras lielvaras – Zviedrijas vai Polijas – Lietuvas varā, kas novedis pie konfesijas maiņas, līdz ar to atšķirīgām vērtībām. Tautas dvēseles spogulis ir valoda. Latvijas sentautu valodu pēdas nav izzudušas un spiežas cauri latviešu literārajai valodai, lai kāds arī nebūtu mūsdienu administratīvais iedalījums. Lasītājiem noteikti atmiņā palicis vēl joprojām līdz galam neatrisinātais strīds par Varakļānu piederību Madonai vai Rēzeknei. Par Varakļānu piederību Latgalei, šķiet, nešaubās neviens, bet ja saimnieciski izdevīgāka ir Varakļānu atrašanās Madonas novadā, tad kāpēc gan nē? Tieši to arī paredz Latviešu vēsturisko zemju likums.

Latviešu vēsturisko zemju likuma preambulā ir pamatota likuma nozīme un mērķi.

Latviešu nācijas saliedēšanās un nacionālās pašapziņas veidošanās rezultātā uz negrozāmās latviešu nācijas valstsgribas pamata 1918. gada 18. novembrī proklamēta Latvijas Republika, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes. Apvienota un nedalāma Latvija starptautiskos līgumos noteiktās robežās ir viens no neaizskaramajiem Latvijas valsts konstitucionālās identitātes elementiem, kas garantē latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un ilgtspēju cauri gadsimtiem.

Latviešu vēsturiskajās zemēs uz kuršu, latgaļu, sēļu un zemgaļu sentautu, kā arī seno pirmiedzīvotāju – lībiešu – kultūras un valodas bāzes veidojusies latviešu nācija. Latviešu nācijas tapšanā būtiska bijusi vācbaltiešu kultūras ietekme. Latvietība visos laikos bijusi atvērta mijiedarbībai ar latviešu vēsturiskajās zemēs dzīvojošām mazākumtautībām.

Katrā latviešu vēsturiskajā zemē ir savas unikālas un atšķirīgas latvietības iezīmes, tradīcijas, valodas paveidi, kā arī savdabīga kultūrvēsturiskā vide. Latvietības iezīmju daudzveidība, divas latviešu rakstu valodas tradīcijas, latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskā vide un to ilgtspēju veicinošās vietējo kopienu uzturētās kultūrtelpas ir latviešu nācijas kopēja bagātība, kas ir valstiski atbalstāma un attīstāma. Līdztekus tam valstiski atbalstāma ir lībiešu identitātes, kultūras un valodas saglabāšana un attīstība.

Katrai latviešu vēsturiskajai zemei piederīgajai kopienai un katrai kultūrtelpai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums kopt un attīstīt savu kultūrvēsturisko vidi un kopējo identitāti, lai to saglabātu un nodotu nākamajām paaudzēm. Valstij un pašvaldībām jāsekmē labvēlīgi sociālekonomiskie apstākļi vietējo kopienu pastāvēšanai un izaugsmei, jo vietējās kopienas ikdienā uztur latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu identitāti un kultūrvēsturisko vidi. Latviešu vēsturiskajām zemēm ir vietējo kopienu piederības iezīmētas saskares līnijas, kuras ņemamas vērā valstslietās

Likuma mērķis ir:
1) veicināt latviešu vēsturisko zemju iedzīvotāju kopējo apziņu, identitāti un piederību Latvijai;
2) garantēt latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību.

Kurzemes un Vidzemes guberņas robeža pie Olaines, uzstādīti 1830. gadā.

Kurzemes un Vidzemes guberņas robeža pie Olaines, uzstādīti 1830. gadā.

Gadsimtiem ilgi vēsturiskais mantojums, novadu savdabība ir uztverta kā kaut kas lieks un pat nīdēta. Padomju okupācijas periodā lokālpatriotisms bija teju vienlīdzīgs “buržuāziskajam nacionālismam”. Pieņemot Latviešu vēsturisko zemju likumu, notikusi paradigmas maiņa – savdabība vairs netiek uztverta kā apdraudējums, bet bagātība. “Latvietība nav plakana”, prezentējot Latviešu vēsturisko zemju likumu, sacīja Egils Levits. Var teikt, ka tas, ko mēs redzam ikdienā, ko mēs neviļus meklējam ceļojot pa mūsu skaisto zemi – katra novada savdabība un tās aizsardzība nu ir ieguvusi likuma spēku. Tikai jāatceras, ka likumu pats neko nesargā un vēl jo vairāk, nekopj. To dara cilvēki, kuriem likums dod tiesības. Latviešu vēsturisko zemju likums nosaka, ka Latvijas vēsturiskās zemes ir Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Latgale un Sēlija. Pēdējā bija pazudusi no administratīvā iedalījuma jau Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā, kuras nosaukumā tā nebija iekļauta. Zemgale dalījās Sēlpils un Jelgavas virspilskunga (virskapitāna) apgabalos, vēlāk tā tika dēvēta par Augšzemi. Līdz ar to sēļu sentauta un tās vēsturiskais mantojums lēnam izplēnēja un zuda. Protams, Sēlijas un Zemgales kopīgais liktenis tām atrodoties gan hercogistes, gan Kurzemes guberņas sastāvā, tai uzspiedis savu zīmogu, kas nu veido daļu no šīs vēsturiskās zemes savdabības.

Bez šīm lielajām kultūrvēsturiskajām zemēm ir mazāki novadi ar savu spilgti izteiktu savdabību. Vispirms jau Lībiešu krasts – pēdējā lībiešu jeb līvu tautas patvēruma vieta Kurzemes ziemeļos. Spilgts un atšķirīgs ir suitu novads Kurzemē, Maliena Vidzemē. Likums paredz, ka katrs šāds novads var kopt savu savdabību, ja tā ir saskatāma un vietējai kopienai šķiet svarīga. Šādu lokālu saliņu ir daudz. Var minēt kaut vai katolisko saliņu luterticīgajā Zemgalē – Skaistkalni, senās Idumejas zemi Vidzemē utt.

Vidzemes vēsturiskajai zemei pūrā ir ielikts daudz, ar ko tā var lepoties un saglabāt. Pats novads ir izveidojies samērā vēlu, bet tā vēsture un kultūras savdabība bijusi spilgta. Vēsturiski Vidzemes teritorija bijusi robeža starp baltiem un Baltijas somiem, baltiem pēdējos pakāpeniski atspiežot ziemeļu virzienā.  Mūsdienu pētnieki atzīst, ka 1.–4. gadsimta kapu uzkalniņi ar akmens riņķi pie pamatnes Vidzemes dienvidrietumu daļā saistāmi ar seno zemgaļu priekštečiem, bet dienvidaustrumu daļā ar sēļiem, kur šīs kapu pieminekļu grupas izplatība sakrīt ar sēlisko izlokšņu izplatību, kas iesniedzas Aiviekstes labā krasta teritorijā.

5./6.–7. gadsimtā Vidzemes teritorijā izveidojās latgaļu kultūra. Latgaļu kultūras formēšanās sākās Daugavas krasta apgabalos uz rietumiem no Aiviekstes. 6.–7. gadsimtā latgaļu kultūrai raksturīgie līdzenie kapulauki izplatās tālāk Austrumlatvijā – Dubnas baseinā, Lubānā ezerā ietekošo upju baseinā, 8. gadsimtā sasniedzot Ludzas ezeru. Vidzemes ziemeļos latgaļi iespiedās Baltijas somu teritorijā, izveidojot 13. gadsimta rakstītajos avotos minēto Tālavas (Tolawa, Tolava) zemi. Tālavas centrālais novads bija Trikāta ar Beverīnas pili.

10. gadsimta otrajā pusē Daugavas lejtecē, un gadsimtu vēlāk Gaujas lejtecē izplatās lībiešu kultūra. Rakstītajos avotos Gaujas lībieši dēvēti par Turaidas lībiešiem (Thoredenses). Šeit, Siguldas – Krimuldas – Turaidas apkārtnē vērojama vislielākā 11.–13. gadsimta kapulauku koncentrācija – 16 uzkalniņu kapulauki ar aptuveni 800 uzkalniņiem. Daugavas lībieši latīņu valodā saukti veinalenses, kas atvasināts no Daugavas (Veina) nosaukuma. Lībiešu zemes latinizētais nosaukums Livonia kļuva par kopīgu apzīmējumu daudziem feodālajiem valdījumiem, kas krusta karu rezultātā izveidojās mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā. Vidzemes jūrmalā atradās lībiešu zeme Metsepole, Tās nozīmīgākie centri bija Skulte, Liepupe, Limbaži un Salacas upes baseins.

Indriķa Livonijas hronikā un pāvesta Inocenta III bullā 1208. gada 31. janvārī minēti idumieši. Latīniskais nosaukums Idumea atbilst lībiešu Vidumaa, ko savukārt uzskata par vārdu, no kura cēlies Vidzemes nosaukums (lībiešu maa – zeme). Idumejas centrs lokalizējams Gaujas labajā krastā starp Jumaras un Braslas upi ar centru pie tagadējās Straupes. Iespējams, ka idumejieši no lībiešiem atšķīrās ne tikai kultūras, bet arī etniskā ziņā.

Vēl viena, visticamāk, Baltijas somiem piederīga sentauta vendi (wendi), glābjoties no kuršu vajāšanas Kurzemē, kādu laiku dzīvoja pie Rīga, bet tad apmetās pie latgaļiem. 13. gadsimta beigu notikumus aprakstošajā Atskaņu hronikā vendi etniskā izpratnē vairs nav minēti, saglabājies tikai vietas apzīmējums Wenden (Cēsis). Vendu pils vieta atradusies Cēsīs, Riekstu kalnā.

Sabrūkot Livonijas konfederācijai, Daugavas labā krasta teritorijas nonāca tiešā Polijas karaļa Sigismunda II Augusta pakļautībā. Jaunā administratīvā vienība tika nosaukta par Pārdaugavas hercogisti (Ducatus Ultradunensis). 1581. gadā Pārdaugavas hercogistei pievienoja Rīgu un Livonijas karam beidzoties arī Tērbatas bīskapija. 1569. gadā Pārdaugavas hercogiste nonāca Polijas-Lietuvas kopīpašumā. 1582. gada 4. decembrī Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs izdeva t.s. Livonijas konstitūciju (Constitutiones Livoniae), kurā Pārdaugavas hercogiste, kura saglabāja savu latinizēto Livonijas nosaukumu, tika sadalīta trīs prezidiātos – Cēsu, Tērbatas un Pērnavas.

Pēc poļu – zviedru kara (1600–1629), Altmarkas pamiera rezultātā, Pārdaugavas hercogiste tika sadalīta poļu Vidzemē, kas ieguva Inflantijas nosaukumu, un zviedru Vidzemē (Liefland). Poļu Vidzeme šeit tika atjaunota katoļticība un tās attīstība notika atšķirīgi no Vidzemes un Kurzemes.

1710. gadā, Lielā ziemeļu kara (1700–1721) laikā Krievijas cars Pēteris I iekaroja visu zviedriem piederošo Igauniju un Vidzemi. Sākotnēji Vidzemes teritorijā izveidoja Rīgas guberņu, kurā sākotnēji iekļāva zviedru Vidzemes apriņķus – Rīgas, Cēsu, Pērnavas, Tērbatas, Sāmsalu un Smoļenskas provinci. 1719. gadā, sadalot Krieviju provincēs, Rīgas guberņa tika iedalīta divās provincēs – Rīgas, kuru veidoja Rīgas, Cēsu, Sāmsalas un Pērnavas apriņķis un Smoļenskas. Tā paša gada beigās Smoļenskas provinci atdalīja no Rīgas guberņas, bet 1722. gadā Rīgas guberņai pievienoja Tērbatas apriņķi. Laika gaitā Rīgas guberņu sāka dēvēt par Vidzemes guberņu (Livländisches Gouvernement, Лифляндская губерния). Vidzemē 18. gadsimta beigās izplatījās hernhūtiešu jeb Brāļu draudžu idejas, kas šeit ienāca apgaismības ideju iespaidā. Tieši Vidzemē 19. gadsimta sākumā Garlībs Merķelis modināja latviešu nacionālo pašapziņu. 19. gadsimta otrā pusē Vidzeme kļuva par jaunlatviešu kustības centru. Latviešu jaunieši devas studēt uz savas guberņas augstskolu Tērbatā, Ainažos dibināja jūrskolu un latvieši devās iekarot pasauli šī vārda tiešā un pārnestā nozīmē.

Jau pēc Februāra revolūcijas Krievijā 1917. gadā, reizē ar guberņu pagaidu pārvaldes organizēšanu, sākās sarunas par robežām starp latviešiem un igauņiem. Pēc Latvijas un Igaunijas neatkarības izcīnīšanas robežu jautājums bija jārisina nu jau valstiskā līmenī. Sarunas nebija vieglas, tās noslēdzās tikai 1927. gada 30. martā. Visumā tās nebija Latvijai labvēlīgas – Latvija zaudēja lielāko daļu Valkas pilsētas un Latviešu apdzīvoto Lauru koloniju, Igaunijai palika arī Roņu sala.

Ko Vidzeme var iegūt no Latviešu vēsturisko zemju likuma? Likums aicina saglabāt to, kas katrai zemei ir savdabīgs. To var panākt veicināt kultūras, valodas, pētniecības, izglītības un tūrisma attīstību.

Visu vēsturisko zemju un lokālo kultūrtelpu pārstāvji bija aicināti iesniegt priekšlikumus projektu konkursam LR Kultūras ministrijā. Pirmais seminārs par Latviešu vēsturisko zemju likuma ieviešanu dzīvē un konkursam iesniegtajiem priekšlikumiem starp LR Kultūras ministrijas pārstāvjiem un projektu iesniedzējiem, tai skaitā Turaidas muzejrezervāta pārstāvjiem, notika šā gada 26. janvārī. Jāatzīst, ka Vidzeme ir viena no aktīvākajām projektu iesniedzējām – no šīs vēsturiskās zemes bija iesniegti 40 projektu pieteikumi.

Likuma mērķis nav kaut ko uzspiest. Mērķis ir veicināt. Iniciatīvai ir jānāk no cilvēkiem. Valsts iestādes – pašvaldības, muzeji var palīdzēt tas īstenot. Turaidas muzejrezervāts var būt tā vieta, kur tikties, meklēt idejas un risinājumus. Protams, pastāv jautājums – vai tam visam būs arī kāds finansiāls segums. Mūsu materiālistiskajā pasaulē mēs bieži aizmirstam, ka ir arī otrs – ideālistiskai pasaules uzskats, kas saka – “iesākumā bija Vārds”. Iesākumā ir doma, ideja, materiālais seko pēc tam. Pretēji vērstais bieži beidzās ar neveiksmi.

Guntis Zemītis
Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas pētnieks,
Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs

Raksts publicēts mēnešraksts SIGULDAS AVĪZE 2022. gada maija numurā. 

    Publikācijas un raksti, Raksti