Turaidas pils arheoloģiskās izpētes vadītājs Jānis Graudonis. 1996. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni

Augusts ir latviešu arheologa, Turaidas pētnieka Jāņa Graudoņa mēnesis – topošais skolotājs, zinātnieks un sabiedriskais darbinieks dzimis 1913. gada 27. augustā Lazdonas pagastā.

Veiksmīgi sākto dzīvi pārtrauca Latvijas okupācija. Nacionāli domājošajam, saskarsmē tiešajam Jānim Graudonim nebija viegli iekļauties tajos rāmjos, kurus uzspieda okupācijas varas. Paradoksāli, ka  dzīvē rūdītajam zinātniekam, kurš nežēloja laiku un spēkus arī sabiedriskam darbam Latvijas un latviešu tautas labā, smagu pārbaudījumu nācās izturēt jau cienījamā vecumā, turklāt nule kā brīvību atguvušajā Tēvzemē, un kas jo sāpīgāk, saņemt nepelnītus pārmetumus no tautiešiem.

Jāņa Graudoņa arhīvā Turaidas muzejrezervātā glabājas materiāli par laiku, kad viņš ieņēma cieņpilno Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja amatu. Tas ir laiks no 1992. gada 14. marta līdz 1993. gada 7. aprīlim.

Jānis Graudonis ar rūpīga vēsturnieka precizitāti ir savācis visu, kas bija pieejams. Tie ir gan biedrības statūti, izraksti no sēžu protokoliem, avīžu rakstu izgriezumi. Graudonis rūpīgi savācis visu – arī sev naidīgos rakstus. Varētu šķist, kas gan tur sevišķs – prese tak pieejama, tā laika notikumi ir labi dokumentēti. Tomēr, rekonstruēt tā laika notikumus, vēl jo vairāk – izprast notiekošo, nav nemaz tik viegli un šajā ziņā J. Graudoņa atstātais materiāls ir nenovērtējams.

Priekšvēsture

1869. gadā dibinātā Rīgas Latviešu biedrība (RLB) ir pati senākā oficiāli dibinātā latviešu organizācija. Tai bija izcila nozīme nācijas vēsturē – šeit meklējami sākumi vairākām ievērojamām  mūsdienu Latvijas izglītības, kultūras un zinātnes iestādēm, no šejienes auga  Latvijas valstiskās neatkarības saknes. RLB darbība tika pārtraukta 1940. gadā, sākoties padomju okupācijai. Biedrība tiek atjaunota 1989. gada 14. janvārī.

Par pirmo atjaunotās RLB priekšsēdētāju ievēlēja rakstnieku un sabiedrisko darbinieku Andri Kolbergu, kurš kā biedrības vadītājs strādā no 1989. gada 14. janvāra līdz tā paša gada 4. oktobrim.  No 1989. gada 4. oktobra līdz 1991. gada 2. martam RLB vadīja filozofs un sociologs Pēteris Laķis. Viņa vadībā tika veikti priekšdarbi biedrības nama pārņemšanai no bijušā PSRS kara resora atjaunotās biedrības rīcībā.  Praktisko nama pārņemšanu biedrība veica ārsta un rosīga kultūras darbinieka Jāņa Veldes vadībā.

Rīgas Latviešu biedrības nams. 2022. gada 1. septembris

Konflikts

1992. gada 14. marta par RLB priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Graudoni, bet par viņa vietnieku Ilmāru Drulli.

Drīz sākās sarežģījumi, par kuriem, citējot ierakstu RLB mājaslapā, kodolīgi pateikts: “Tikai vēstures zinātņu doktora, arheologa Jāņa Graudoņa un RLB Valdes konsekventā nostāja ļāva pārvarēt krīzes situāciju un saglabāt biedrību kā latvisku kultūras organizāciju.”

Daudzi Latvijas jaunāko laiku vēstures  notikumi vēl gaida savu skaidrojumu. Atmodas gados atdzima daudzas latviešu organizācijas. Daļa no tām bija pastāvējušas neatkarības laikā un to darbība pārtraukta sākoties okupācijai, daļa bija pastāvējušas trimdā un nu uzsāka darbību arī Latvijā. Gandrīz visas Latvijas attīstībai nozīmīgās organizācijas drīz piedzīvoja šķelšanos. Scenārijs bija līdzīgs – atjaunotā organizācija tika apvainota sadarbībā ar PSRS okupācijas varas iestādēm, vispirms jau ar VDK. To vietā tika dibinātas alternatīvas organizācijas, kuru nosaukumā parasti tika iekļauts vārds “nacionāls”. Šobrīd ir grūti atbildēt – kas tas īsti bija? Vai tā bija apzināta VDK darbība ar mērķi paralizēt nacionālu organizāciju darbību vai vienkārši dažu cilvēku ambīcijas? Šī tendence nezuda arī pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas. 1992. gadā kārta pienāca Rīgas Latviešu biedrībai. Tās paspārnē bija nonākuši cilvēki kuri bija gatavi rīkoties – līdz tam maz pazīstamais bijušais VDK pulkveža šoferis Ilmārs Drullis un ambiciozais bijušais milicis Armands Māliņš.  Ilmārs Drullis bija ievēlēts par biedrības priekšsēdētāja vietnieku, Armands Māliņš par  RLB Valstiskās apziņas komisijas vadītāju, runasvīru un valdes locekli. Vienlaicīgi A. Māliņš bija viens no 1991. gada februārī dibinātās politiskās partijas Latvijas nacionāli demokrātiskās partijas (LNDP) dibinātājiem. Sākotnēji partijas nosaukumam LNDP tika piekabināts nosaukums “Amerikas ceļš”, vēlāk to atmeta. Vienlaicīgi A. Māliņš dibināja spēka struktūru – Nacionālo gvardi.

Neatkarības pirmajos gados, kad valsts drošības struktūras vēl tikai tapa, policija bija vāja un tikai daļēji uzticama,  plauka organizētā noziedzība, plosījās rekets, tautas iniciatīva bija svarīga. Tautas uzticību baudīja zemessardze, bet kā alternatīva tai pastāvēja atjaunotā Aizsargu organizācija. Šādos apstākļos ambiciozi politiķi, kuri līdz šim redzamus panākumus, saskatīja iespēju veidot savas spēka struktūras un tādejādi bruģēt ceļu uz varu. Vai tās bija tikai viņu ambīcijas, vai aiz tām stāvēja citi, tas paliek vēsturnieku ziņā.

Katrā ziņā, RLB un tās vēsturiskais nams pašā Rīgas centrā, bija iekārojams objekts ceļā uz varu un bagātību. Nav šaubu, ka padomju laika paliekas vēl bija jūtamas. Daudzas organizācijas, ieskaitot policiju, nepiedzīvoja revolucionāras pārmaiņas, bet lēnu evolūciju. Sabiedrībai, kura nu jau bija pagurusi no politiskām cīņām bija sākusi cīņu par izdzīvošanu skarbajos tirgus ekonomikas apstākļos, bija grūti orientēties vai aiz skaļiem un skaistiem, nacionāliem saukļiem slēpjas patiesa cīņa pret padomju negācijām vai varaskāri demagogi.

Ilmāra Druļļa un Armanda Māliņa stratēģija bija vienkārša – izmantojot iespēju, ka latviešu inteliģence vairs nebija tik aktīva, sāka masveidā biedrībā uzņemt savus cilvēkus, kuri bija visai tāli no kultūras. 1992. gada jūlijā, bez RLB valdes akcepta, Ilmārs Drullis sasauca pilnsapulci, uz kuru pārsvarā ieradās nule kā uzņemties “jaunbiedri”. Par RLB priekšsēdētāju tika ievēlēts Ilmārs Drullis, bet J. Graudonis un RBL valde šīs pārmaiņas neatzina. Sākās divvaldības periods RLB, kuru plaši atspoguļoja tā laika mediji, kuri ne vienmēr izprata situāciju. Tā, Kārlis Belševics laikrakstā Rīgas Balss 1992. gada 20. jūlijā rakstīja, ka “J. Graudonis gatavojās pārvērst RLN par kaut ko līdzīgu Etnogrāfiskā muzeja filiālei”. Uz ko īsti gatavojās pretējā puse, kura vārdos “plaši atvēra durvis latviešu tautai”, palika nepateikts.

Kādā citā rakstā viņš pārmeta Graudonim un “vecajai gvardei”, ka tā ir pret jaunu biedru uzņemšanu. “Īpaši jārunā par Graudoņa kunga paniskajām bailēm uzņemt jaunus biedrus …”.

Tāpat tika norādīts, ka “….pārmaiņām naidīgie spēki izvērsa dezinformācijas kampaņu Latvijas TV - “Panorāmā” (A. Neimanis, G. Dūzis) un laikrakstos “Diena”. “Neatkarīgā Cīņa” ”. Žurnālistiem vajadzētu rakstīt godīgi! Prese esot ceturtā vara valstī, sacījis Graudonis.

Tiešām – lielākie mediji – “Diena” un “Neatkarīgā Cīņa” labāk izprata situāciju un bija J. Graudonim labvēlīgi. Raksturīgs šķeltnieku trumpis vienmēr bijusi sevis postulēšana kā “patiesajiem”, “īstajiem”, “komunistu varas neaptraipītajiem” mantiniekiem. Šajā gadījumā tika izspēlēts trumpis ar atgriešanās pie 1938. gada statūtiem. Ļoti labi par to laikrakstā “Diena” 1992. gada 21. oktobrī raksta U. Lasmanis, kurš sevi dēvē vienkārši par pensionāru: “Atļaušos paskaidrot, ka tas bija autoritārā režīma laiks, kad 1938. gada 11. februārī tika pieņemts jauns “Likums par bezpeļņas biedrībām un to savienībām”, kura 5. nodaļā paredzēts “sabiedrisko lietu ministram ir tiesības (biedrības – U.L.) reģistrācijas līgumu noraidīt kā arī slēgt biedrības, kuru darbību viņš atzīst par nevēlamu vai kaitīgu valsts un sabiedrības interesēm…”. “Varu apgalvot, ka pēc tādas kā 18. jūlija RBL “pilnsapulces”, kas notika bez likumīgā priekšsēdētaja un valdes ziņas, ja tas notiktu ulmaņlaikā, nākošajā dienā visi organizētāji būtu spiesti ierasties uz pārrunām pie sabiedrisko lietu ministra Bērziņa vai politpārvaldes priekšnieka Fridrihsona ...”.

Triumfa mirkli Drullis, bet īpaši Armands Māliņš piedzīvoja 1992. naktī uz 8. septembri, kad pēdējā vadītie “nacionālie gvardi” neitralizēja RLB namā dežurējošos policistus un pārņēma namu savā kontrolē. Māliņa vadītie kaujinieki sāka celt barikādes un pūlējās panākt zemessardzes atbalstu cīņai pret policiju. Apvērsums tomēr neizdevās – zemessardzes atbalsta nebija un policija bez lielām grūtībām kārtību atjaunoja.

Atrisinājums

Divvaldība saglabājās līdz 1993. gada februārim. 19. februāri, ap pulksten 8 ap 20 I.Druļļa piekritēji uzbruka Jāņa Graudoņa atbalstītājiem, cīņas karstumā arī policistiem. Bez dūrēm lietā tika likti arī steki un gāzes baloniņi. Konfliktu likvidēja Valsts policija. Vainīgajiem tika izvirzīta apsūdzība pēc kriminālkodeksa 202. panta (par huligānismu). Pēc 19. februāra nekārtībām I. Duļļa vadītās RLB kopsapulce 20. februārī bija izstrādājusi rīcības programmu, kas paredzēja politiskas akcijas uzsākšanu, vēršoties pie Latvijā esošajām ārvalstu vēstniecībām, informējot ANO Cilvēktiesību komiteju, kā arī nepārtraukti piketējot pie Rīgas policijas galvenās pārvaldes, kurā atradās gan pats I. Drullis, gan runasvīrs V. Kalējs. Pēc Rīgas pilsētas mēra Andra Teikmaņa rīkojuma RLB nams tika slēgts. A. Teikmanis laikrakstam “Diena” paziņoja, ka “nams būs slēgts tikmēr, kamēr pastāvēs divvaldība RLB, bet politiskas akcijas viņi var taisīt, cik tīk, viņiem ir tādas tiesības”.

Jānis Graudonis “Dienai” pauda cerību, ka laikā, kamēr notiks inventarizācija biedrības namā, tas tiks daudz maz savests kārtībā, jo ēkai ir nepieciešams remonts, kā arī atrisināsies konflikti pašā biedrībā. Viņš atbalstīja Rīgas pilsētas valdes politiku un izteica cerību nākotnē ar to sadarboties.

1993. gada 7. aprīlī par RLB priekšsēdētāju tika ievēlēts režisors, dramaturgs, teātra kritiķis, tulkotājs un ievērojams sabiedriskais darbinieks Pēteris Pētersons RLB vadīja no 1993. gada 7. aprīļa līdz savai traģiskajai nāvei 1998. gada 9. oktobrī.

 Mācība

RLB attīstība turpinājās tajā virzienā, kuru bija nosargājis J. Graudonis. Rīgas Latviešu biedrības mērķis ir “veidot Latvijā demokrātisku pilsonisku sabiedrību, kas balstās uz nacionāliem un kopējiem Eiropas sabiedrības principiem un vērtībām – sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu, valodu, tautas tradīcijas, nacionālo identitāti un latvisko dzīves veidu;  veicināt latviešu nacionālo piederību, valstisko apziņu un latviešu vienotību visā pasaulē;  sekmēt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību; veicināt Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzību; rādīt Rīgas un Latvijas vietu pasaules kontekstā; nodrošināt valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa “Rīgas Latviešu biedrības ēka”, kas iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, un tajā atrodošos valsts nozīmes mākslas pieminekļu “Fasādes gleznojumi” un “Durvju komplekts” saglabāšanu, izmantošanu un attīstību Rīgas Latviešu biedrības nama likumā noteiktā kārtībā”,  teikts RLB Statūtos.

Mūs no šiem notikumiem šķir trīsdesmit gadi. Politiskā demagoģija nekur nav pazudusi. Īpaši skaudri to izjūtam priekšvēlēšanu gadā. Atskatoties pagātnē, ir jāsecina, ka tā cīņa, kuru izcīnīja sirmais zinātnieks, nebija tikai cīņa par RLB namu. “Opozicionāru” mērķi bija tālejoši. Ja kaut uz mirkli iedomājamies, kāda būtu tā Latvija, kuru gatavojās “atjaunot” Drullis un Māliņš – tā būtu policejiska, starptautiski izzolēta valsts. Laikam jau nav jājautā, kurai kaimiņvalstij tas atraisītu rokas “demokrātijas un kārtības atjaunošanai”.

Guntis Zemītis Turaidas muzejrezervāta Sadarbības un kultūras mantojuma projektu vadītājs