Turaidas
muzejrezervāts


Gabaliņi iz veciem rakstiem. Latvietis “Latviešu Avīžu” spogulī. Laikrakstam “Latviešu Avīzes” – 200


Laikraksta “Latviešu Avīzes” titullapa. 1822. Pirmais gada-gājums.

Laikraksta “Latviešu Avīzes” titullapa. 1822. Pirmais gada-gājums.

Dažus gadus atpakaļ, 2018. gadā, apritēja apaļā 250 gadu jubileja pirmajam latviešu valodā izdotajam periodiskajam izdevumam – žurnālam “Latviešu Ārste”, kas iznāca 1768.  un 1769. gadā Vidzemes guberņas igauņu daļā, Oberpālenē jeb tagadējā Peltsamā paralēli latviešu un igauņu valodā.

Tāpēc “Latviešu Avīzes”, kuru pirmais numurs iznāca 1822. gada 5. janvārī Jelgavā, nebija gluži pirmais latviešiem domātais periodiskais izdevums. Toties tas noteikti bija pats ilglaicīgākais: avīze pastāvēja līdz Pirmajam pasaules karam, proti, Kurzemes okupācijai 1915. gada vasarā.

Sakarā ar laikraksta cienījamo jubileju Latvijas medijos parādījies samērā daudz informācijas. Tās starpā īpašu interesi piesaista vēsturnieka Valtera Grīviņa publikācija interneta vietnē https://www.historia.lv/raksts/grivins-valters-pirmajam-latviesu-valoda-izdotajam-laikrakstam-latviesu-avizem-200-historialv., no kuras šajā rakstā izmantoti daži mazāk zināmi fakti.

Laikraksta aizsākumi atrodas ciešā saistībā ar dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemes (1817) un Vidzemes (1819) guberņās. Vidzemes Zemnieku likumu (1819) 203. paragrāfs tieši paredzēja zemniekiem domāta ziņotāja izveidi. Ar tā palīdzību Krievijas administrācija plānoja jaunizveidotās pagastu pašpārvaldes (pagasttiesas) un iedzīvotājus informēt par saviem rīkojumiem. 1821. gadā Baltijas ģenerālgubernators Filips Pauluči (itāļu Filippo Paulucci, krievu Филипп Осипович Паулуччи, 1779–1849) deva atļauju Lestenes un Struteles mācītājam Kārlim Frīdriham Vatsonam (Carl Friedrich Watson, 1777–1826) sākt jaunā laikraksta izdošanu.

Kārlis Frīdrihs Vatsons

Kārlis Frīdrihs Vatsons

Vatsons bija viens no pirmajiem latviešu etnogrāfijas un vēstures pētniekiem, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst) loceklis. Īpaši svarīgi, ka Vatsons jau 19. gs. sākumā aktīvi nostājās pret latviešu pārvācošanos. Vēl vairāk – viņš cieši ticēja latviešu nācijas nākotnei un augsti vērtēja latviešu valodu un kultūru. 1817. gadā Vatsons Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā nolasīja referātu “Kas darāms latviešu kultūras veicināšanā?”. Viens no “Latviešu Avīžu” galvenajiem uzdevumiem, raksta Vatsons vēstulē Vidzemes ģenerālsuperintendantam Kārlim Gotlobam Zontāgam (Carl Gottlob Sonntag, 1765 – 1827), ir “darīt latvietim viņa tautu par nāciju, viņa skaisto valodu mīļu un dārgu, kā arī apkarot ģermanomāniju, jo, kas nicina savu tautību un valodu, ir pats nicināms”.

“Latviešu Avīžu” 1. numura ievadrakstā jaunā izdevuma mērķi bija paskaidroti sekojoši: “Mēs gribam latviešu zināšanas vairot, dažas ziņas no klātienes un tālienes atvezdami, dažu labu padomu dodami, dažas gudrības izpaudēdāmi un tā, cik spēdami, piepalīdzēdami pie arāju ļaužu prātā cilāšanas un labklāšanas. [..] Par to vien īsti zinām, ka latviešu tautu un latviešu valodu no sirds mīļojam”.

Laikraksta saturu veidoja divas pamatdaļas: informatīvā un izglītojošā. Pie pirmās pieskaitāmi valdības likumi un rīkojumi, kā arī privāti sludinājumi (par pārdodamiem namiem, lopiem, ūtrupēm, izrentējamiem krogiem, darba piedāvājumi muižas dienestniekiem), informācija par naudas kursu, labības, miltu un citu pārtikas produktu cenām Rīgas un Jelgavas tirgos u. c., kā arī par dažādiem noziegumiem (pārsvarā zādzībām un laupīšanām). Savukārt otro grupu veidoja plašāki raksti ar apgaismības ievirzi, popularizējot baku potēšanas un kartupeļu audzēšanas nepieciešamību, izsargāšanos no uguns nelaimēm, ziņas par skolu dibināšanu u. c. Materiāls otrajai daļai pārsvarā nāca no Kurzemes, retāk sniegta Vidzemes informācija. Tā, piemēram, laikraksta 1822. gada 21. numurā (25. maijā) lasāms par kādu kristīgu personu, “kas negrib, ka viņas vārdu izsaka un izslavē” un kura nodevusi Krimuldas mācītājam [Kārlim Kristiānam Ulmanim (Karl Christian Ulmann, 1793–1871)] 3000 papīra jeb 800 sudraba rubļus izlietošanai draudzes vajadzībām. Pēc mācītāja ierosmes baznīcas konvents nolēmis par šo naudu ierīkot draudzes skolu un noalgot ērģelnieku. Plašāka informācija laikraksta šī paša gada 9. numurā (2. martā) sniegta par kādu citu draudzes skolu, kas atvērta Drustu pagastā un ko kopīgiem spēkiem uzturot vietējās muižas īpašnieki un draudzes saimnieki. Minēts, ka skolā pastāvot arī tāds nekur citur neredzēts jaunievedums kā kopgalds un piedevām, mācību gadu beidzot, “ikviens, kas klausīgs un pie mācīšanās čakls bijis” dabūjot “spalvas nazīti un raibu kakla drānu”. Bez tam šinī draudzē pastāvot arī pagasta skola, ko pēc savas iniciatīvas ierīkojis kāds saimnieks.

Latviešu tautas tērpi. Ērgļu novads. Riharda Zariņa akvarelis. No grām. Latvju raksti, II sēj.

Latviešu tautas tērpi. Ērgļu novads. Riharda Zariņa akvarelis. No grām. Latvju raksti, II sēj.

Tomēr vislielāko interesi piesaista neparasti garais (astoņos turpinājumos) apraksts “Latviešu tauta”, kas publicēts laikraksta 1827. gada 4. (27. 01.), 5. (3. 02.), 7. (17. 02.), 9. (03. 03.), 12. (24. 03.), 14 (07. 04), 17. (28. 04) un 19. (12. 05.) numuros. Raksta kompozicionālai viengabalainībai izmantoti literāri tēli – divi veci mācītāji, kas pastaigādamies sarunājas par latviešu nacionālajām rakstura iezīmēm, galvenajiem “tikumiem” un “netikumiem. Pie pirmajiem nozīmīguma secībā, pēc abu sarunu biedru vienprātīga atzinuma, pieder:

  • Dieva-bijīgs prāts un ticības mīlestība un cienīšana [Šeit un turpmāk izcēlums mans – E. C.] [..] Latviets cien un mīļo Dieva vārdu un nāk labprāt baznīcā, nebēdā par sliktu laiku ne par tālu vietu; savu Dieva namu tas kop, puško un apdāvina labprāt [..] Kur vien labs mācītājs, tur ir baznīcas ik svētdienas pilnas klausītāju [..]. Ar Dieva vārdiem Latviešus var labi vadīt kā grib; un ko nelabu darījis, pārmācīšana ar Dieva vārdiem tam vairāk sāp un to vairāk bīstās nekā kādu miesas strāpi.
  • Latviets [..] viesu labprāt redz un mīlīgi to uzņem. Tāda ir visa mūsu tauta. Ne vien pazīstamam, bet ir gluži svešam viņa sirds kā viņa namadurvis viegli atverās. Kaut arī pašam maz pie rokas būtu, viņš savam viesam pasniedz ko Dievs devis. [..] To aplam neredz citās zemēs, kur ļaudis vairāk kārīgi un plēsīgi, svešam ne tic un labprāt to ne ieredz nedz pieņem. Visu vairāk dzīru laikā, tad mūsu ļautiņi tik ne pār daudz labsirdīgi, un nevienu ne aizdzen, bet jebkuru uzņem un pamielo.
  • Visnotaļ Latviets ir devīgs un labsirdīgs. Lai arī dievsgan būtu starp viņiem, kas skopi, sīksti, nenoliedzīgi, visgribi, cietsirdīgi un mantas krājēji, tomēr liela puse ne naudu, ne mantu žēlo, kad kāds lūdzās, bet labprāt dod un palīdz kur vajaga. Ne mūžam Latvietis nabadziņu aizdzīs bez dāvanas; kūminieki, kāzinieki, raušus cepdami, nabagu daļu ikreiz līdz cep un, no baznīcas iziedami, izdala tos starp nabagiem; un kur kāds nelaimīgs vaida, voi nāves briesmās sauc, tādam Latviets labprāt par palīgu steidzās un droši glābj.
  • Latviets nav ātrs uz dusmām, bet daudz ko panes un paciešās, iekam apskaišās. Citu vainas un grēkus Latviets aplam ne daudzina, bet apklāj un aizbildina, vainīgu neapsmej un par skādi, ko ganabērni un saime caur nejēdzību un kūtrību tam dara pie laukiem, dārziem un lopiem, tik ātri un cieti ne iedusmojās, kā mēs, kungi, bet saudz un piedod (tik ne par daudz) [..] Latviets [..] nav atriebīgs savā sirdī, kā gan zinām no citām svešām tautām, kas ne var aizmirst ne piedot, kad tiem pāri darīts [..]. Nekad Latviešu cilvēks smiesies, kad svešais kāds, viņa valodu skaidri ne prot izrunāt, bet tūdaļ runātājam palīdz tos vārdus skaidri izteikt.
  • Latviets ir goda cilvēks, kas godu ļoti iemīl un no kauna sargās. Ar labu, un kad viņu uzteic, viņš uz visādu labu locījams un godam piespiežās, labu dara, labi strādā, labi mācās, labi klausa, labprāt dod un palīdz, savaldās un sargās no ļauna. Jokus un smieklus gan labprāt redz un dzird; bet, kad viņu apsmeij, viņa godu aizņem ar spīviem vārdiem, jeb labu slavu tam nicina [..], tad tūdaļ bēdājās, to par ļaunu ņem, tad iedusmojās [..]. Tāpēc ir Latviets, goda mīļotājs būdams, labs muižas cilvēks, labs sulainis, labs uzraugs un labs zaldāts. Kara-amats tam gan visai negribās un nepatīk un [..] no tā brīnum sargās un bēg, kamēr vien var; bet kad izmācīts, izlocīts un apradis ar savu jauno amatu, tad godīgi turās, klausa cieti, ir drošs un sirdīgs kaušanā un visi kara-virsnieki apliecina, ka mūsu zemes ļaudis paši labi zaldāti. Visas šīs lietas parāda dievsgan: Latvietis – goda vīrs.
  • Latviets mīļo savu tēva zemi un savu dzīves kārtu tik ļoti, kas ir teicama būšana. Tas nezin mīļāku vietu par savām mājiņām. Kur dzimis, tur labprāt paliek un dzīvo. Par zemes kopēju būt un zemes-darbus strādāt tam ne ir kauns, bet par to lielījās un savu darbu prot un to labprāt strādā. Tam prāts ne nesas uz svešām zemēm jeb pa pasauli staigāt, nedz uz augstām lietām un uz svešiem amatiem [..]. Svešumā, kur tam kā sulainim pie sava kunga gan vieglas dienas, un kur dabū pasaules brangumus redzēt, tam tā nepatīk, kā savā zemē, un mēs zinām dievsgan Latviešus, kas ar savu kungu vēlēšanu it tāli no svešām zemēm, it vieni paši un gan ar mokām, uz savu zemi mājās pārnākuši.
  • Latviešam jautri prāti un laba galva uz mācībām. To vienlīdz apliecinās visi, kam vien kāda daļa ar mūsu zemes ļaudīm. Latviešu bērni ir mudīgi, [..] un mācās skolā viegli. [..] Lai arī pulkā būtu citi nejēgi un stulbi, kūtri un miega pūžņi – kā jav visur ir citās zemēs un tautās – bet vairums un liela daļa no mūsu ļaudīm ir samanīgs, gaumīgs un viegli izmācāms. Daudz ir viņu starpā, kas tikai par algādžiem būdami pie vācu meisteriem, ir ātri noskatījuši un tik daudz izmācījušies, ka tie prot it glīti strādāt. Citi augsti kungi mūsu zemē ir ar saviem ļaudim vien it bagātas mūru ēkas, skunstīgas sudmalas [..] sev uztaisījuši, un it ne viens amats ir, ko ne redz no Latvieša strādājam. [..] Visiem zināma lieta, ka mūsu zemnieki sev visu, kas tiem pie lauka un mājas kopšanas, ir pie sava apģērba vaijaga, paši prot taisīt un arī uztaisa, bez svešu amatnieku palīga. [..] Citi prot jauki runāt un stāstīdami izsmeļ savu mācību un puško savu valodu ar it jaukām patīkamām līdzībām, ka prieks ir dzirdēt. It seviški Latviets, kad kādu grib apsmiet, tad zin tik sīvus vārdus izrunāt, kas līdz smadzenēm ķerās un dur, kas visiem sen zināma lieta pie Latviešiem. Tā nu gan pareizi var sacīt: Latviešu tauta ir no mīļa Dieva it bagāti apdāvināta ar gara spēkiem un dāvanām.
  • Latvieši prot ciest un mirt. No mūsu zemnieka var tiešām mācīties ir ciest ir mirt. [..] Bēdu dienās, badu laikos, lielā tukšībā un nabadzībā, grūtā guļā un slimībā, jeb no nejauši kādā nelaimē, un kur vien tam kāds krusts no Dieva uzlikts, to panes Latviets ar pacietīgu prātu un Dievam padevīgu sirdi un [..] mūžam viņš pret Dievu neskumsies, nei Dievu apsūdzēs un ļaunosies, kā gan brīžam redzam un dzirdam pie citiem. Palīgu, atvieglošanu un žēlastību gan meklē un lūdzās tiklab Latviešu sieviņa [radībās] iekš bērnu sāpēm, it kā nabaga kalpa vīrs pavasaras trūkumā! Bet kad citādi ne var un glābšana tam ne rodās, tad rāmi cieš, padodās, gaid un Dievu lūdz. Un nāvi Latviets īsti par draugu cien, ne ko nezinādams no nāves izbailēm, bet ir īsti drošs un priecīgs savā miršanā. Vecāki cilvēki labprāt pie laika savu zārki voi pērk, voi paši sev uztaisa [..] runā labprāt no savas nāves un bērēm, un ilgodamies gaida savu stundiņu.”

Astoņām cildināmajām latviešu tautas īpašībām, kas minētas rakstā “Latviešu tauta” laikraksta “Latviešu Avīžu” 1827. gada janvāra – marta numuros, aprīļa – maija numuros seko septiņi lielākie netikumi.  Kā pirmais un galvenais no tiem, tāpat kā Garlība Merķeļa grāmatā “Latvieši”,  pieminēta dzeršana un nesātība:

Nezināms latviešu mākslinieks. Lūk še, kā šeitan dzīvo. 1813. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Nezināms latviešu mākslinieks. Lūk še, kā šeitan dzīvo. 1813. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Latviets ir žūpis un negausis, kas sātu un gausu nezin, bet ēzdams daudzreiz pierijās, dzerdams piedzerās, gulēdams aizguļās, plosīdamies pārplosās un tā visās lietās nesātnieks un negausis. Zemnieks žūpa! Gan arī citās zemēs diemžēl sen zināms sakāms vārds, bet ne ticu, ka citur tik daudz īstus dzeruļus atradīs, kā mūsu ļaudīs, kas ne vien naudu, bet arī labību, mantas, veselību un visas mājas sadzer, kas darbu atstāj un dzer un cauras dienas un naktis apreibuši krogos muld. [..] Pie Latviešiem sievas dzer, meitas dzer, knauķi dzer. [..] Latviets derības dzer, kāzas dzer, kristības dzer, bēres dzer, apsējību dzer, apkūlību dzer, pļāvumu dzer, plostus dzer, talku dzer, zveiju dzer, apjūmību dzer, Jāņus dzer, Mārtiņus dzer, Miķeļus līdz ar veļiem dzer, tirgu dzer, līkopu dzer. [..] Paši kungi [gan] par to arī vainīgi, ka tie par daudz krogus ceļ un meklē savu brandvīnu ļaužu starpā veicīgu dabūt; [..] jebšu svētdienās dievszin kādi stipri vārdi no mācītāju mutēm iziet par pamācīšanu, un ikdienas vēl vagari žūpus izlamā, kungi un tiesas tos izkapā – taču zemnieks kā dzēris tā dzer un piedzeras vēl – jo: nesātība un piedzeršanās ir latviešu tautas vaina.

  • Latvietis ir māņu ticīgs. Kur tas laiks, ka pagānu dievekļi un elka būšana šinī zemē iznīcināti caur Jēzus vārdiem un caur Evangeliuma gaismu, un vēl Latviešiem prāts ļoti nesās uz visādu pagānisku būšanu ierašām un māņiem. Latvietis ir allaž gatavs visādus niekus ticēt [..] un īsti vēl bīstās ar bailēm no vella, pestelēm, ķēmiem, burviem, raganām un burvekļiem. Kad atrod kādu olu (pautu) savā gubenī, kādu nosprāgušu jeb nosistu kurmi laidarā, kādu sesku, zaķi voi ezi savā kūtī jeb zirgu stallī [..] jeb kad atradīs vārpas sasietas savā laukā etc., tad šam bail un tūdaļ saka: tas nav uz labu [..] Iekš slimām dienām tūdaļ papriekš palīgu meklē pie labdariem, gaišvārdniekiem un pūšļotājiem; kad pērkons rūc, tad vēl saka: vecais barās un bērnus vēl baida un midzina ar bubuli un vilkati. [..] Vēl citi slepen zemlikus [veļus] cienī un dvēseles mielo uz kapiem; [..] Bet kad gribētu uzvilkt visas māņu lietas un niekus, ko Latvieši tic, un visas pagānu ieražas, ko mūsu ļaudis redz un dzird pie vecu mātēm, pie laiviniekiem un zveijniekiem, pie kāziniekiem, kūmiem un bēriniekiem, [..] pie slaucēja meitām laidaros un ganiem, pie bērnu auklēm [..], pie visas Latviešu lauka un mājas būšanas, tad patiesi it īpašu un un lielu grāmatu varētu sarakstīt [..] Gan droši varam cerēt [..] ka nu gan drīz līdz ar ļaužu skolām, ko ar Dieva palīgu it visur ietaisīs, ir tā posta liela māņu ticība ātrāki un pagalam izzudīs. [..]
  • Latviets ir nepateicīgs, tam īss prāts priekš to, ko labu dabū no cita un sevišķi tas neatzīst, ko Kungs tam labu dara. Gan paldievs saka tai brīdī, kad kādu žēlastību dabū, jo tā klājās un tencināt vaijaga; bet savā sirdī tas to ātri aizmirst., vēl nav mierā ar to, domādams, ka vēl nav gana dabūjis un ikreiz vairāk cerē un prasa. Latviets ir ne piepildījams un ne piebāžams ar žēlastībām. Kungam tas ne uzticas, kunga priekšā labprāt liekās nabags būt, sūdz un žēlojās daudzreiz par nepatiesu; priekš kungu gļēvi un kūtri strādā, un kur vien var, tur atraujās no darba. Visnotaļ Latviets ne ir višķiņ čakls uz darbu un ne kāds mudīgs strādnieks, tā kā daudzi ir, kas visu tautu par kūtru sauc. Bet tas pats vīrs, kas mājās  savu darbu mudīgi gan strādā, kad kā nedēļas darbinieks jeb kā brīvnieks un dīcinieks (liecinieks) muižā strādā, tad citāds cilvēks; tad iedams lēni velkās itin kā paslims būtu; un [..] būdams bez uzrauga daudz nekustās priekš kungu strādādams, vienalga, voi tam labs mīlīgs voi bārgs kungs būtu. Par kunga lietām maz rauga un bēdā, tās, savā vaļā būdams, [pa]zaud[ē], posta un samaitā, un kungu pieviļ, ko pārdodams, kunga klēti grābstīt, kunga rijas jeb šķūni apzagt, to ne tur pa lielu grāku un visur dara, kur vien var piekļūt. [..] Latviets no veciem laikiem ienaidnieks būdams, vācu ļaudīm un kungiem, ne maz ne piemin, nedz atzīst un apdomā, kāds labums tiem no vāciem un kungiem kļu[v]is visās lietās un par to Latv. tauta saucama: nepateicīga. [..]– Nemiera laikos varēja īsti redzēt ļaužu nepateicību; tur daudz vietām pašiem labiem un žēlīgiem kungiem bij tā lielākā raize ar saviem nepateicīgiem ļaudīm, kas tiem to brīd bij lieli pretinieki, apmelotāji, apsūdzētāji, kunga lietu laupītāji un muižas postītāji. Tagad pie brīvestības tikuši caur Ķeizara un muižnieku žēlastību, ne trešais to atzīst ar pateicīgu sirdi, kāds labums tiem ticis; bet kurnētāju bez gala ir, kas to jaunu brīvestības būšanu pulgo, kas savas mājas gluži bez kādas klausīšanas par dzimtu grib un kungu tiesas vēlējās, būdami pavisam pašķiebtā prātā, ka gluži bez kungiem varētu iztikt. Jebšu šī tāda bezprātība, kas gan tiešām zudīs, tik ko jauna Latviešu cilts savās draudzes skolās gaišāki un pareizāki kļūs mācīta, tad tomēr dievsgan parāda: Latvieti tagad vēl nepateicīgu esam.
  • Gerhards Vilhelms fon Reiterns. Miķelis, Lēdurgas zemnieks. 1831. Sanktpēterburgas Ermitāža

    Gerhards Vilhelms fon Reiterns. Miķelis, Lēdurgas zemnieks. 1831. Sanktpēterburgas Ermitāža

    Latviets liels nebēdnieks. Vieglu pamācīšanu tas ātri pār galvu laid un daudz ne bēda par drausmām, bet grib aši un cieti valdījams. Ātri tas uz negodu dodās, un ilgi ne var godam panest, kad tam labi klājās, bet tad paliek lepns, grezns, labas maizes smādētājs un palaidonis. Liels pretinieks, kas tiepjās un tūdaļ pretim runā un turās, kur tam nepatīk; rupjš, nejauks, ciets un drošs tikpat savā valodā kā visā būšanā; cepure tam cieti uz galvas stāv un ceļu labprāt ne griež; tas nezin tādu jauku, godīgu un pazemīgu būšanu, kādu pie Leiša redzam un godam slavējam, kas pat ar smagu vezumu pūlējās kungiem ceļu dot; bet Kurzemnieks ir ar tukšiem ratiem jeb ragavām, citam Reizniekam [ceļotājam] tiešām un droši uzbrauc virsū. Visuvairāk kad kādā pulkā kopā ir, uz ceļu, uz tirgiem, pie baznīcām, pie muižas darba un talka, un pavisam krogos, kur zemnieks tūdaļ gluži savā vaļā padodās, tad pārlieku sirdīgi, aplam droši un bezkaunīgi; tad savā starpā un jo vairāk ar svešu ķīvējās, brīdinājās, reijās, lielījās un kaujās. Citi pagasti Kurzemē zināmi, kas no veciem laikiem tādā neslavā, kā ķildes cēlēji un lieli kāvēji. Un visnotaļ Latviets ir gatavs uz dumpi, tic un klausa aplam tiem, kas viņu rīdina un tam padomu dod uz nemieru voi kungiem un valdniekiem pretim turēties [..]

  • Latvietis kārīgs būdams, uz sev vien tik domā un ne bēdā par to, kas visiem par labu. [..] Tāds darbs, tāda ietaisīšana un būšana kur viņam pašam un tūdaļ uz vietas neronās skaidri redzams labums, tas šam ne maz negribās un ne patīk; te viņš bez cietas pavēlēšanas ne ko dod ne strādā. [..] viņa prāts priekš sev vien gādā, un par citiem ne ko rauga, neba vēl uz priekšdienām par nākamām ciltīm. “Kad tik man!”voi “tad man tas būs! Manā laikā dievsgan! “kas man kaiš par citiem!” tas ir Latvieša pirmais vārds, kad viņu uzrunā, lai palīdz šo jeb to labu vaijadzīgu lietu ietaisīt [..]. . Kur vēl lieli meži mūsu zemē, tur ir brīnums redzēt, kā nejēdzīgi un it grēcīgi mūsu ļaudis ar kokiem un mežiem dzīvo, un kā mežus ķēzī un posta, kad savā vaļā ir. [..]. Ne zemnieks pats labprāt dēstī un dārzus ietaisa un kop, ne viņš taupa cita dēstījumu, bet posta, samaitā un apgāna, ko citi kāda labuma voi jaukuma un lustes pēc uztaisījuši [..]. Kur vien kādu strazda jeb cita putniņa ligzdu kokos ierauga, tur pēc tā kāpelē, un ne cīrulīts zemē var savas olītes un bērnus izglābt no zemnieka bērnu nagiem, kas tam bez žēlastības visu perēkli posta, un ne kad vecāki tos izbārs par to, nei pamācīs. Strēlnieki savā vaļā būdami, nezin, kas tas ir: mežu putnu audzināt, bet šauj un kauj savai lustei arī aizliegtā perējamā (nārstes) laikā
  • No kādām jaunām lietām un ieročiem pie zemes strādāšanas jeb kulšanas, no nabagu šķirstiem, lazaretiem, daktariem, pagasta skolām, ērģelēm u. c. zemnieks vēl ne ko negrib zināt; kur tādu lietu vēl nav un tās grib ietaisīt, [..] tur mūsu zemes ļaudis tūdaļ pretim, kas jaunu būšanu pavisam negrib un ienīd, bet to vaino un smād, un ar varu grib pie aprastas vecas būšanas palikt, kaut arī acīm redzot sliktāka un tiem grūtāka būtu. Citās muižās, kur kungi bij ietaisījuši, ka rijās pa dienu būs labību kult un strādāt, ir like sevišķus smagus kuļamus ruļļus pēc to uztaisīt, domādami ļaudīm kādu atvieglošanu caur to darīt, tur ļaudis ar riebšanu to gan darīja kādu laiku, bet ne cik ilgi; tad lūdze, un atmete ruļļus, un pūlējās vēl cauru nakti ar saviem spriguļiem. Latviets vēstu kārīgs būdams, gan ļoti iemīl to jaunu dzirdēt, kas noticis, ko runā, kā citur dara un iet un labprāt klausa, kad tam ko stāsta – bet mācību no tam neņemās, ne jaunu būšanu pakaļ taisīs, pārlieku cienīdams vecās tēvutēvu ieražas.
  • Johans Kristofs Broce. Talka Vidzemē (Straupes draudzē). 18. gs. beigas. No krājuma “Monumente..”

    Johans Kristofs Broce. Talka Vidzemē (Straupes draudzē). 18. gs. beigas. No krājuma “Monumente..” 

    Latviets neder labi par saimnieku, jebšu tam gan ļoti gribās par tādu būt. Ka iekš visām lietām pie viņa redz: vienreiz par lieku, otrreiz par nieku, tā arī viņa dzīvē, mājās, savā namā, gluži bez aprēķināšanas, bez iedalīšanas un bez skatīšanās uz priekšdienām. Ne kad īsti zina, cik tam ir, un ne kad pārskaitīs, cik tam katrā lietā sev, saimei un lopiņiem par godu īsti vaijaga pēc pārtikšanas; ciek atliks, cik pietrūks, cik pārdot var, cik jāpērk, un cik godam un priekiem var izbrūķēt. Tādu apdomīgu, starp 100 namatēviem mūsu zemē, ka zina voi 10 atradīs. Bet kad ir, rudenī, kad maks, apcirkņi, gubeņi un šķūņi pilni, tad pagalam bez ziņas dzīvo, un kā nejēgi; tad aplam dzer un tērē, tad ir devīgi un lustīgi, ņem un dod bez mēra sev un lopam; tad ne vienu tirgu nei krogu aizkavēs, un visu vairāk pārlieku un it bezprātīgi savos godos, proti kāzās, kristībās un bērēs iztērējās un iztukšojās. Lai viņam mācīdams saka ko grib, viņš ne klausa vārdiem, ne paredz trūkumu uz priekšu un nebēdā par zināmu pavasara badu. Bet kad Dievs devis, tad bagāti un plaši dzīvo, un : “ rudenī greznoties, pavasarī žēloties”- jeb “rudenī aplam plītēt, pavasarī badu kāsēt” ir un paliek latviešu tautas ticība. Uz vecumu ko pataupīt, voti bada laikiem glabāt, uz to ne domāt domā; un šī tauta gluži savā vaļā būdama [..] būtu sen panīkusi, ja veciem laikiem kungi nebūtu [..] tiem maizes devēji bijuši, un no gudriem augstiem zemes valdniekiem magazīnes nebūtu ieceltas.

  • Latviets liels sūdzētājs [..] Savā starpā par niekiem sūdzās, un pie kungiem un pa tiesām daudzreiz pa nepatiesu jeb nieka vainiņu žēlojās [..] Bet kad trāpās izdevīgs laiks un laimes brīdis par kungu sūdzēt [..] tad īsti brīnums dzirdēt, kādas liekas smeijamas sūdzēšanas dzirdētas top no ļaudīm un par ko žēlojās [..]. Kad pats kungs savam vīram prasīs: “Kā klājas?” tad reti no kāda skaidri dabūs dzirdēt “itt labi”, bet zemnieks tam tūdaļ šo jeb to vainu un trūkumu minēs un sāks sūdzēt un žēloties; jo mūsu ļaužu starpā jav par sakāmu vārdu sen tapis: “kungu priekšā vaijaga žēloties” “.

Edgars Ceske,
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts publicēts mēnešraksta SIGULDAS AVĪZE 2022. gada oktobra un novembra izdevumā.

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti