Turaidas
muzejrezervāts


Turaidas pilī atrastās 14.–18. gs. sprādzes


Turaidas pilsdrupu izrakumos, kas notika 20. gs. pēdējā ceturksnī arheologa Jāņa Graudoņa vadībā, atrada nepilnu simtu dažādu izmēru sarūsējušas dzelzs vai apsūbējušas bronzas sprādzes vai to fragmentus. Pils apdzīvošanas laikā 14.–18. gs. lielākās un masīvākās sprādzes izmantoja biezu siksnu savienošanai, bet mazākās bija apģērba piederumi, kas kalpoja ādas vai auduma jostu, siksnu un siksniņu sastiprināšanai un ērtai atsprādzēšanai.

Turaidas pilsdrupās atrastās sprādzes.

Turaidas pilsdrupās atrastās sprādzes.

Sprādžu formas un sastāvdaļas

Sprādze sastāv no apaļa vai stūraina ietvara jeb loka, kam pievienota kustināma, bet trula mēlīte jeb adata. Pēc izveidojuma izšķir vienkāršas un dubultas sprādzes. Vienkāršas sprādzes galvenā sastāvdaļa ir vienlaidu loks, bet dubultai sprādzei loku vidū sadala starpstienītis -vertikāli ievietota ass. Viengabala sprādzēm jostas galu izver cauri vienreiz, bet dubultajām – divreiz, aptverot asi. Tādejādi dubulta sprādze labāk nodrošina jostas noturēšanu vajadzīgajā stāvoklī un tādu apģērba saturēšanai var lietot arī bez adatas. Jostas nostiprināšanai noteiktā pozīcijā izmanto resnu adatu, kuras vienu galu aploka ap vienkāršās sprādzes loka malu vai dubultās sprādzes asi. Sasprādzēšanu veic, adatu iebīdot ādas jostai vai siksnai izdurtā vai izsistā caurumiņā.

Sprādzes piestiprināšanu jostai var veikt vairākos veidos. Vienkāršākajā variantā ādas gabalu aploka ap sprādzes vienu malu un pēc tam dubulti saliktās ādas kārtas sašuj vai sakniedē. Tā kā šāda sastiprinājuma lietošanas laikā ādas sloksne pastāvīgi berzējas gar metāla sprādzi, tad tā liekuma vietā ātrāk izdilst. Lai dilšanu novērstu, daļai sprādžu, kam jāiztur lielāka slodze, savienojumu pastiprina ar metāla apkalumu. To var izkalt gan vienā gabalā ar sprādzes loku, gan arī katru detaļu gatavot atsevišķi. Tad sprādzi aptver apkalums, kuram pa vidu ievieto ādas jostas vai siksnas galu un visus slāņus sakniedē. Sprādzei ar apkalumu ādas siksna netiek salocīta un kalpo ilgāk.

Sprādžu izejmateriāli un gatavotāji

Viduslaikos lielās sprādzes saimnieciskām vajadzībām kala no dzelzs, jo tām vajadzēja izturēt lielu slodzi. Turpretī mazākās sprādzes – apģērba piederumus varēja izliet arī no krāsainiem metāliem. Interesanti, ka Londonas jostu izgatavotāju 14. gs. amatu noteikumos jostām un siksnām ir atļauts lietot sprādzes, kas gatavotas no vara un tā sakausējuma, misiņa, dzelzs un tērauda, bet par viltojumiem uzskatītas sprādzes, kas bija izlietas no tādiem neizturīgiem materiāliem kā svins un alva.

Viduslaiku Rīgas rakstītajos avotos sprādžu izejmateriāls nav minēts, bet zināms, ka tās darināja saspraužu gatavotāji. Viņi bija apvienojušies vienā amatā ar jostiniekiem. Abu profesiju kopīgajos amata noteikumos, kas apstiprināti 1512. gadā, minēts, ka zellim, kas gribēja kļūt par meistaru, jāgatavo “meistarstiķis” – jostiniekam tā bija sieviešu josta ar misiņa detaļām vai pergamenta un piķotas stieples izšuvumiem, bet saspraužu gatavotājiem – triju veidu sprādzes. Viena no tām prasīta 4 lotes smaga, otra – 2 lotes smaga un plata, bet trešā – pusloti smaga un gredzenveida. Senā mērvienība lote atbilda apmēram 13 gramiem, tātad sprādzēm un saspraudēm vajadzēja būt 6,5 līdz 52 g smagām. Mazākās varēja būt sieviešu tērpa piederums, bet smagākās gatavotas saimnieciskām vajadzībām. Gan Livonijas amatnieku ražotos galantērijas priekšmetus, gan no ārzemēm ievestās sīkās preces, kas papildināja un rotāja apģērbu (pogas, sprādzes, piespraudes, riņķīšus, āķīšus, ķemmes, spogulīšus, adatas, uzpirksteņus utt.), pārdeva gan paši amatnieki pilsētās, gan apkārt ceļojoši sīktirgotāji.

Somu un tērpu siksnu sprādzes – fragmenti no 16. gs. vācu gravīrām

Somu un tērpu siksnu sprādzes – fragmenti no 16. gs. vācu gravīrām

Sprādžu pielietojums

Par zemē atrastas sprādzes kādreizējo lietojumu pilnīgi droši var spriest tikai tad, ja tā iegūta kopā ar sasprausto priekšmetu vai bijusi īpaši novietota. Latvijas arheologi reizēm sprādzes konstatējuši senā apbedījumā virs cilvēka vidukļa vai gurniem – tad tās nepārprotami izmantotas jostas aizdarei. Londonas pilsētas izrakumos mazas sprādzītes – gan gredzenveida dubultas bronzas, gan apaļas dzelzs, gan dekoratīvas svina-alvas sakausējuma dubultovālas – atrastas kopā ar kurpju siksniņām, un tas liecina par izmantošanu apavu aizdarei. Vēl par sprādžu pielietojumu var uzzināt no seniem attēliem. Vidēja un maza izmēra sprādzes kalpoja kā apģērba aksesuāri – jostas sastiprināšanai, naža maksts piestiprināšanai, pār plecu pārliktas somas siksnas savienošanai, kā arī apavu, maku un somu aizdarei vai retāk – cepuru un ceļu apsēju ciešākai savilkšanai.

Lielāku izmēru dzelzs sprādzes mēdz pieskaitīt zirglietām. Tās lietoja iemauktu un citu aizjūga siksnu sastiprināšanai, kā arī jātnieka seglu, kāpšļu un piešu pievienošanai. Tāpēc tām vajadzēja būt masīvām un tik stiprām, lai nesalūztu liela vilcējspēka ietekmē. Izturīgas sprādzes lietoja arī biezām siksnām, aizsprādzējot ceļojumos līdzi ņemamās kastes vai lielās seglu somas. Tomēr Londonas muzeja speciālisti uzsver, ka reizēm arī vīriešu tērpiem varēja būt apjoztas siksnas ar milzīgām dzelzs sprādzēm, sevišķi, ja tām bija jānotur piekarināta smaga zobena maksts.

Kas raksturīgs Turaidas sprādzēm?

Kā liecina arheoloģiskie atradumi, jostu sprādzes Latvijas teritorijā ir lietotas jau dzelzs laikmetā, bet to formu daudzveidība pieauga vēlajos viduslaikos un jaunajos laikos. Turaidas pilsdrupu izrakumos atrasto sprādžu vairākums izgatavots no dzelzs, bet mazākā daļa – no bronzas. Pie senākajām pieskaitāmas viengabala sprādzes, kuru lokam ir vienkārša ģeometriska forma – riņķis, kvadrāts, trapece, taisnstūris, rombs vai četrstūris ar viegli noapaļotiem stūriem. Lielāko sprādžu malu garums ir 4–6 cm vai nedaudz vairāk, bet mazākajām tas sasniedz tikai 2–3 centimetrus. Arheologs Vitolds Muižnieks viduslaiku apbedījumu materiāla pētījumos noskaidrojis, ka Latvijā minēto formu sprādzes datējamas ar laika posmu no apmēram 1300. līdz 1450. gadam. Tāds varētu būt arī minēto Turaidas sprādžu datējums, lai gan līdzīga izskata sprādzes varēja izgatavot arī vēlāk.

Lielākā daļa Turaidas sprādžu bija vienkārša izskata praktiski darinājumi, kas sastāvēja tikai no loka un adatas. Tomēr nelielai daļai sprādžu loka ārmalai aplocīts rullītis, lai novērstu izdilšanu, kad valkājot adatas gals rīvējās pret metāla malu. Tā kā minētās sprādzes atrastas kultūrslāņa augšējās kārtās, jādomā, ka tās ir no 16.–17. gs.

Dažas Turaidas sprādzes ir greznāki izstrādājumi ar sarežģītāk veidotu formu. Tās noderēja ne tikai apģērba sajošanai, bet arī rotāšanai. No bronzas sprādzēm jāizceļ eksemplārs ar ažūru malas izveidojumu, kas līdzinās triju guļošu smailarku joslai. Gotikas stilam raksturīgais dekora motīvs ļauj sprādzi attiecināt uz 15. gs., un tā droši vien greznojusi kāda augstmaņa tērpu.

Turaidā dubultās sprādzes atrastas salīdzinoši maz. Tādas ir vairākas dzelzs sprādzes ar dubultovālu loku, bet dubultām bronzas sprādzēm ir dekoratīvi veidots loks ar izvirzījumiem malās vai rotāta virsma. Latvijā atrastās dubultas sprādzes datē ar laika posmu no 1450. gada līdz pat 18. gs. Turaidas dubultās sprādzes pēc izskata, šķiet, attiecas uz 17. gs. vai pat vēlāku laiku. Mazās dubultās sprādzītes droši vien lietotas apavu siksniņām vai šaurām jostiņām.

Nav zināms, kādi ļaudis izmantoja Turaidas pils izrakumos atrastās sprādzes. Kā spriežams no 16. gs. vācu grafiķu darbiem, vienkārša izskata sprādzes tolaik lietoja gan zemnieki, gan augstmaņi. Sprādze bija ikdienā nepieciešams tērpa papildinājums, tāpēc nešauboties var teikt, ka Turaidas pilī tās noderēja gan kalpotājiem, gan valdniekiem.

Ieva Ose,
Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

Raksts publicēts mēnešraksta SIGULDAS AVĪZE 2022. gada maija izdevumā.

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti, Raksti par krājumu