Mūsdienu Latvijas kultūras mantojums veidojies daudzu gadu tūkstošu laikā. Bagātīgu un savdabīgu pienesumu devuši lībieši un viņu tālie priekšteči, kas sākuši apdzīvot Baltijas jūras ziemeļaustrumu piekrasti pirms vairāk nekā 5 gadu tūkstošiem[1].  Par lībiešiem kā etnisku grupa vai maztautu arheoloģiskie pierādījumi ir no 10. gadsimta. Īpaši viņu kultūra uzplaukst Vidzemē 12. gadsimtā, kad tā arī teritorijas ziņā aizņem vislielāko platību Daugavas un Gaujas lejtecē, kā arī Vidzemes jūrmalā, mūsdienu Vidrižu, Lēdurgas un Straupes apkārtnē. Gadsimtu gaitā Vidzemes lībiešu skaits būtiski samazinās. Sākot ar 16.–17. gadsimtu viņi kopā ar baltu maztautām – kuršiem, latgaļiem, sēļiem un zemgaļiem iekļaujas latviešu tautas sastāvā. Tāpēc mūsdienās seno lībiešu novadu pamatiedzīvotāji ir latvieši, taču viņu īpatnējā valodas izloksne un vietu nosaukumi veidojušies un attīstījušies ciešā saskarsmē ar pirmiedzīvotājiem – lībiešiem. Latviešu valoda vispār, kā uzsver valodnieki, no pārējām baltu valodām atšķiras ar Baltijas jūras somu, konkrēti lībiešu, substrātu[2].

Lai apskatītu Turaidas jeb plašākā nozīmē Gaujas lībiešu kultūras mantojumu, būtiski noskaidrot, ar ko viņi atšķiras no pārējām 10.–13. gadsimtā Latvijas teritorijā dzīvojošām maztautām. Sakari starp kaimiņiem šajā laikā ir cieši, tāpēc tradīcijas ir ļoti līdzīgas un kultūras robeža vāji izteikta. Atmetot ar kaimiņos dzīvojošo tautu kultūru daudzās kopīgās iezīmes, dabūjam to lokālo, īpatnējo Gaujas lībiešiem raksturīgo elementu. Nozīmīgākais ziņu avots ir 11.–13. gadsimta arheoloģiskais materiāls no Gaujas lībiešu senatnes pieminekļiem – apbedījumu, dzīves un kulta vietām. No tiem visplašāk pētīti kapulauki. Jau pašā apbedīšanas veidā parādās atšķirība. Proti, no visiem Latvijas teritorijā zināmajiem vēlā dzelzs laikmeta (10.–12. gs.) kapulaukiem tikai Gaujas lībiešiem ap mūsdienu Siguldu, Krimuldu un Turaidu sastopami uzkalniņkapi ar kremētiem un skeletapbedījumiem. Vienā šādā uzkalniņā zem smilšu uzbēruma uz pamatzemes guldīts viens, retāk divi vai trīs mirušie, kas parasti orientēti ziemeļu–dienvidu virzienā, t.i., ar galvu uz ziemeļiem[3].

Pie lībiešiem īpašām apbedīšanas tradīcijām jāpiemin apbedījumi ar suni. Latvijas teritorijā tādi sastopami arī Daugavas lībiešu kapulaukos, kopumā sastādot nedaudz vairāk par 1% no visu 10.–12. gadsimta Vidzemes lībiešu apbedījumu skaita[4]. Taču Turaidas lībiešiem šī tradīcija bijusi daudz izteiktāka. Par to liecina suņu kaulu atradumi Turaidas Pūteļu uzkalniņkapos. No pētītajiem 48 uzkalniņiem vismaz 8 kapos atrasts suņa skelets[5], kas atbilst 16,6 % no Pūteļu kapulauka apbedījumu skaita.  Zooarheologs Eduards Plankājs pieļauj, ka suns upurēts un dots līdzi kapā sevišķi bagātiem sabiedrības pārstāvjiem. Tomēr Turaidas Pūteļu kapulauks arī šajā ziņā ir izņēmums. Šeit trīs suņa līdzapbedījumi atrasti bezpiedevu kapos (8., 9., 15. uzkalniņš). Turaidiešiem turklāt ir arī Latvijā vienīgais zaķa līdzapbedījums.  Tāds konstatēts Turaidas Kāratavkalna 3. uzkalniņā. Turklāt mirušajam līdzās vēl atrasta arī zirga lāpstiņa un suņa skelets[6]. Šodien grūti spriest, kāpēc lībiešu bēru rituālos upurēti un līdzās mirušajam saimniekam apbedīti dzīvnieki. Daži pētnieki šo tradīciju saista ar skandināvu kultūras un mitoloģijas ietekmi[7].

Pie turaidiešu īpatnībām var pieskaitīt mēness kulta simbola – lunulas iztrūkumu arheoloģiskajā materiālā. Latvijas teritorijā lunulas parādās reizē ar zemkopības pirmsākumiem ap 2.–5. gadsimtu[8]. Lībiešu kultūras uzplaukuma laikā ap 12. gadsimtu šķiet, ka mēness kulta tradīcija vairs nav tik stipra, tomēr lunulas ir izplatītas, īpaši kuršu un zemgaļu apdzīvotajos novados[9], kā arī Daugavas lībiešu apbedījumos. Tiesa gan daļu no tām pētnieki pieskaita importam no Krievzemes[10]. Salīdzinoši bagāts ar lunulu atradumiem ir Daugavas tirdzniecības ceļā esošās Doles salas Vampeniešu I kapulauks, kur tās atrod 10.–12. gadsimta sieviešu apbedījumos gan pie kaklarotas, gan pie krustadatām[11].  Savukārt Turaidā 11.–12. gadsimta lunulu atradumi līdz šim nav zināmi.

Spilgta liecība Turaidas iedzīvotājiem pēc kristietības ieviešanas 13. gadsimta sākumā ir vietējo iedzīvotāju apbedījumi Turaidas Baznīckalna 13.–18. gadsimta kapsētā. Kapsētas arheoloģiskā izpēte notika pagājušā gadsimta 60./70. gadu mijā un 2017.–2022. gadā. Tās gaitā iegūtas 14.–18. gadsimta monētas, vairāk nekā 100 dažāda veida senlietu, kā arī osteoloģiskie materiāli, šķirstu dēļu un naglu paraugi. Kapsētas izpētē pārsvarā atrasti 17.–18. gadsimta apbedījumi un senlietas, jo senākie kapi ir postīti. Par tiem liecina vien kapsētas teritorijā savrupatrastās senlietas. Viens no agrīnākajiem apbedījumiem, kas atsegts 1971. gada arheoloģiskās izpētes laikā, ir 13. gadsimta pirmās puses sievietes kaps ar lībiešiem raksturīgām sudraba un bronzas rotām.  Pamatojoties uz izrakumos iegūtajiem materiāliem, seno apģērbu pētniece Irita Žeiere izstrādāja sievietes tērpa aprakstu, pēc kura māksliniece Linda Treija izveidoja zīmējumu. Izmantojot šo turaidietes tēlu, tika sagatavota digitāla videofilma “Gaujas lībiešu nezūdošais mantojums”. Tā veidota 3D formātā kā emocionāls vēstījums par Turaidas lībiešu nezūdošajām kultūras vērtībām. Videofilma apskatāma āra stendā pie ekspozīcijas “Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē”.

Rakstu sagatavoja Ligita Beitiņa, Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste  Izmantotā literatūra [1] VASKS, A. No medniekiem un zvejniekiem līdz lopkopjiem un zemkopjiem. Rīga 2016, 148–159 [2] Intervijas. Valts Ernštreits. Lībietis – integrētais – elements.  In: Punctum. Pieejams: https://www.punctummagazine.lv/2019/05/07/libietis-integretais-elements/ [3] APALS, J; ATGĀZIS, M; DAIGA, J; DEŅISOVA, R; GRAUDONIS. J; LOZE, I; MUGURĒVIČS, Ē; STUBAVS, Ā; ŠNORE, E; ZAGORSKIS, F; ZARIŅA, A. Latvijas PSR arheoloģija. Rīga 1974, 178.–179.un 198–199. lpp. [4] SPRŪDE, V. Intervija ar zooarheologu Eduardu Plankāju. In: Latvijas Avīze, 6. novembris 2021. Pieejams: https://www.la.lv/suns-ka-lidzgaitnieks-aizkapa-dzive [5] TÕNISSON, E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur (11.Jh.–Anfang 13.Jhs). Ein Beitrag zur Ostbaltischen Frühgeschichte. Tallinn 1974, S. 72–78 [6] Ibidem [7] SPRŪDE, V. Intervija ar zooarheologu Eduardu Plankāju. In: Latvijas Avīze, 6. novembris 2021. Pieejams: https://www.la.lv/suns-ka-lidzgaitnieks-aizkapa-dzive [8] Kalnazīvertu kapulauks Virgas pagastā pie Liepājas u.c.. Sk. APALS, J; ATGĀZIS, M; DAIGA, J; DEŅISOVA, R; GRAUDONIS. J; LOZE, I; MUGURĒVIČS, Ē; STUBAVS, Ā; ŠNORE, E; ZAGORSKIS, F; ZARIŅA, A. Latvijas PSR arheoloģija. Rīga 1974, 113. lpp. [9] Ibidem: 217.lpp. [10] Ibidem: 202. lpp. [11] Šnore, E. Daugavas lībieši Doles salā. In: Arheoloģija un etnogrāfija XVIII. Rīga 1996, 123.-124.lpp.