Zaļā raga salas delegācija apmeklē Turaidas pili. Ilze Siliņa lūdz viesiem parakstīties albumā. 1979. gads. Foto autors nezināms

Turaidas pils arheoloģiskā izpēte noritēja visciešākā sadarbībā ar restaurācijas projekta autoru Gunāru Jansonu un konkrētajiem darba izpildītājiem. Šis faktors arī noteica arheologu darba vietas pils teritorijā. 1979. gadā restaurācijas darbi notika pils rietumu pusē, kur mūrēja rietumu aizsargmūri un dienvidu priekšpilī, kur pacēla augstāk un konservēja no akmeņiem celto aizsargsienu. Tāpēc iepriekšējās sezonās uzsākto izpēti I,II, XVIII, XIX, XX laukumos bija jāpārtrauc. 1979. gadā pils tika pētīta 1500 m² platībā. Vadītājs Jānis Garudonis, māksliniece un vadītāja vietniece – Ilze Siliņa, tehnisko darbu vadītāji – Guntis Zemītis, Dzintra Garkāne (Zemīte), inženiere – restauratore Antonija Vilcāne[1].

Arheoloģiskajā ekspedīcijā piedalījās Siguldas un Rīgas skolnieki, Daugavpils pedagoģiskā institūta, Harkovas (Ukraina) celtniecības institūta un Latvijas Universitātes studenti. Izpētes pārskatā Jānis Graudonis min: “jauniešu darbs nebija sevišķi ražīgs, jo smago būvgružu rakšana vairāk piemērota pieaugušiem cilvēkiem.”

Dienvidu korpusa attīrīšanas gaita. 1979. gads. Foto: J.Graudonis

Ekspedīcijas dalībnieki turpināja attīrīt pils dienvidu daļā esošo torņveida celtni – dienvidu korpusu un tā pirmā stāva telpu. Tās dienvidu pusē atklāja un attīrīja pagrabu, kas bijis segts ar cilindrisku velvi. Dienvidu korpusa augšdaļā norokot  1,5 m biezu būvgružu slāni, atsedza šīs celtnes otrā stāva telpas ķieģeļu grīdu, kas bija labi saglabājusies. Tajā konstatēja arī divus izmutētus kanālus, pa kuriem šajā telpā ieplūda siltais gaiss no, dienvidu korpusam piebūvētās, siltgaisa krāsns.

Pils austrumu puses aizsargmūri attīrīja  80 m garumā un daļēji atsedza masīvus, no prāviem laukakmeņiem un ķieģeļiem celtus kontrforsus – balstkonstrukcijas nogāzes malā celtās aizsargsienas stiprināšanai.

1979. gadā daļēji no būvgružiem attīrīja iepriekšējā gadā pils ziemeļaustrumu stūrī atklāto būvi. Uz ziemeļiem no tās konstatēja vēl divas līdzīgas arī būvgružiem piepildītas telpas. Noskaidrojās, ka pils ziemeļaustrumu stūrī pastāvēja 10 x 28m liela celtne, kas sadalīta trijās telpās. Tās šķērssienā bija izmūrēta 0,6m plata eja, kas veda uz pagrabiem zem šīm telpām. Šie celtniecības objekti bija 1590. gada pils revīzijas aktā minētās labības noliktavas un brūzis.

Šajā sezonā atrada ap 300 senlietu, galvenokārt darbarīkus – galodas, nažus, kalēja un mūrnieku veserus, cirvjus un dažādas būvdetaļas. No ieročiem – loka un arbaleta bultu galus, akmens un metāla lielgabalu lodes, bruņu fragmentus, piešus un pakavus. No sadzīves priekšmetiem – atslēgas, slēdzenes, svečturus, grieznes un 17. gadsimta monētas.

Kā interesantākie atradumi jāmin – keramikas saules pulkstenis un vienīgā Turaidas pilī atrastā zelta monēta – 1652. gadā Libekā kalts dukāts.

Ar atmiņām par Turaidas pils arheoloģisko ekspedīciju dalās Guntis Zemītis

Iespēja darboties Turaidas ekspedīcijā man bija laikā no 1979.– 1982. gadam. Biju viens no tehniskajiem vadītājiem. Tie bija Turaidas ekspedīcijas ziedu gadi – ekspedīcijas bija garas – maija sākumā izbraucām, novembra sākumā atgriezāmies. Tā sanāca, ka vismaz divus rudeņus piedzīvojām sniegu. Tehnisko darbinieku skaits bija liels – Ilze Siliņa, Inga Vanaga, Egita Dzelzkalēja, Antonija Vilcāne, Dzintra Garkāne (Zemīte), kā arī es šo atmiņu autors. Gandrīz visi bijām, kā teiktu Ojārs Vācietis, tikko kā nostājušies “uz lielās dzīves trases”. Ne man vērtēt, cik labi mēs bijām darbinieki, bet vide bija jauka un draudzīga. Tādi pat jauni bija arī muzeja darbinieki, ar kuriem mums veidojās ļoti labas attiecības. Trešais nozīmīgais spēks Turaidas pils atjaunošanā bija restauratori ar tēvu un dēlu Ivanoviem priekšgalā. Vasarās ekspedīcijās strādāja liels skaits jauniešu – galvenokārt vidusskolu audzēkņi. Daudzi no viņiem jau tolaik bija kolorītas un zinošas personības – Egils Jemeļjanovs, Dainis Bernhards, Jānis Ciglis, Elmīra Cacure, Ieva Rozentāle, Guntars Olševskis – visus nevar uzskaitīt, lai  viņi man piedod.

Ekspedīcijas darbinieki kopā ar muzeja kolēģiem. Pirmā rindā no kreisās: Ilze Siliņa, Maija Pastare, Anna Jurkāne, Valda Ratniece, Dzintra Zemīte, Antonija Greiškāne. Otrā rindā no kreisās Žanis Greiškāns, Jānis Graudonis.1979. gads. Foto autors nezināms

Šodien uz tiem gadiem var palūkoties ar laika distanci  un no pavisam citas politiskās un ekonomiskās situācijas. Bija t.s. “attīstītā sociālisma” augstākā stadija. Strādāt ar entuziasmu, ievērojot darba laiku ar vācisku (latvisku?) precizitāti, nebija modē. Universitātē vajadzēja likt eksāmenu “zinātniskajā komunismā”. Latviskā Latvija ar katru dienu kļuva šaurāka. Gribot negribot radās jautājums: vai šādu, sakropļotu vēsturi studēt ir vērts? Arī tolaik zinātnieku algas nebija tās augstākās, uz mums tāpat raudzījās kā uz nejēgām, kuri neprot dzīvot. Jāatzīst, ka arī tāda parādība, kā konkurence arheoloģijas sfērā bija pazīstama jau tolaik. Gandrīz visi tehniskie darbinieki, kuri studēja, stāvēja zinātnes tempļa durvju priekšā, bet templī ne katram bija lemts ieiet. Vai izsakoties vienkārši – tehnisko darbinieku bija daudz, zinātnieku vietu maz vai pareizāk brīvu vietu nebija nemaz. Tomēr visi bijām draudzīgi un neuzlūkojām viens otru kā sāncensi.

Jaungada balle. Ekspedīcijas darbinieki kopā ar muzeja kolēģiem. 1980. gads. Foto autors nezināms

Turaidā darbs sākās un beidzās ar minūtes precizitāti. Darbam bija jēga un bija apziņa, ka mēs darām ko vērtīgu Latvijas vēstures saglabāšanai. Ekspedīcijas vadītājs Jānis Graudonis, lai gan darba lietās, īpaši izrakumu laukumā, bija skarbs, tomēr ļaunu prātu nekad neturēja. Tā ir lielas personības cienīga rakstura īpašība.  Gan ar savu piemēru, gan sarunās vakaros viņš mums mācīja mīlēt savu zemi, tautu, tās vēsturi un kultūru. Jāņa Graudoņa un arī citu arheologu piemērs liecināja, ka vēsturnieks arī komunistiskās monoideoloģijas apstākļos var palikt godīgs un zināmā mērā arī brīvs. Radās pārliecība, ka arī šādi var kalpot Latvijai. Bija smags saspringts darbs, bet bija arī skaisti – izrakumu sezonas noslēguma skate, Jaungada balles.

Muzeja direktore Anna Jurkāne vienmēr bijusi lieliska organizatore.  Bija arī savs laiks blēņām. Tās bija dažādas. Nopietnākas blēņas – ziedu izkārtošana  pareizā kārtībā un proporcijās – sarkanās gar malām, baltās pa vidu, pie Turaidas Rozes kapa 4. septembrī – Dzintras vārda dienā un vienlaicīgi arī Kārļa Ulmaņa dzimšanas dienā. Par tiem ziediem pie Maijas kapa, lai mums arheologiem piedod muzeja darbinieki, viņiem varēja sanākt nepatikšanas. Īpaši jau direktorei. Nenopietnās blēņas - ziedu speršana kaimiņu dārzos kolēģu jubilejas reizēs, spokošanās uz ceļa utt. Tas lieliski padevās Ilzei.

Kopīgs darbs, svētki, bet jo īpaši blēņas, mūs satuvināja. Ne tikai darbā, bet  arī atgriezušies Rīgā, mēs turējāmies kopā. Spilgtā atmiņā kāds Ziemassvētku vakars kopā ar Dzintru, Antoniju un manu priekšgājēju tehniskā vadītāja amatā – Egilu Gelderiņu. Kā tolaik daudzi jaunieši, tajā vakarā staigājām pa baznīcām, mazliet arī iedzērām. Bija jauki un sirsnīgi. Beigu beigās mēs ar Dzintru arī apprecējāmies un mūsu trīs bērni – Imants, Kārlis un Ieva uzauga izrakumos, tiesa, ne vairs Turaidā.

Guntis Zemītis un Ilze. Siliņa. 1980. gads. Foto autors nezināms

Tagad ir grūti iedomāties, ka savulaik virs dienvidu korpusa auga ceriņi. Tos mums nācās norakt. Zem tiem sekoja 1,8 m biezs būvgružu slānis, tad labi saglabājusies ķieģeļu grīda. Vajadzēja izsmelt pagrabu zem korpusa. Pārskatot tā laika Zinātniskās atskaites sesijas materiālus, nāk prātā kā tika atrastas senlietas, kuras attiecās uz lībiešu apdzīvotības periodu. Tās sevišķi iespiedušās atmiņā, un visai precīzi varu atcerēties vietas, kur tās tika atrastas. 1979. gada materiālos ir minēta zelta monēta – Lībekā 1652. gadā  kalts zelta dukāts. To atrada kāda maza meitenīte un atdeva man, lai pierakstu koordinātes. Pirmā doma bija – kāpēc tā nav nosūbējusi? Tikai pēc laba laika apjautu, ka tā taču ir zelta monēta. Gandarījums jau bija.

Arheologa darba īpatnība ir, ka noteiktu laika sprīdi esi saistīts ar kādu Latvijas nostūri.  Uz laiku mēs kļuvām par vietējiem. Ekspedīcijas darbinieki tā arī tika dēvēti – turaidieši, cēsinieki, daugmalieši, jersikieši utt. Mums bija tā laime un iespēja iepazīt šo vietu arī laika dziļumā. Tas ir mēs iepazinām ne tikai savus laikabiedrus, bet arī tos, kuri bija atstājuši arheoloģiskās liecības par sevi. Strādājot Turaidā, gribējās izprast tradicionāli negatīvi vērtēto Kaupo personību. Tāpat gribējās dziļāk iepazīt līvu kultūru. Gadiem ejot, dzīve priekšplānā izvirzīja citus uzdevumus, tomēr pie šīm tēmām vienmēr esmu atgriezies. Tāpat vienmēr esmu palicis Turaidas patriots. Droši vien jau bija arī  kaut kas nepatīkams, bet katrā ziņā nekas tāds, lai to glabātu atmiņā[2].

[1] SM za 853

[2] Zemitis, G. Bijušā Turaidas arheoloģiskās ekspedīcijas tehniskā darbinieka atmiņas. - Turaidas Ziņas, 2000, augusts (ar autora papildinājumiem 2023. gadā)